Herēze

Herēze (no gr. αἵρεσις – hairesis, „izvēle“; an. heresy, kr. ересь) novecojušā literatūrā arī ķecerība (no vāc. Ketzer - no grieķu καθαρός – katharos) – maldu mācība, apzināta novirze no vispārpieņemtā ticības kanona un atšķirīgs, attiecīgi "nepareizs" pamatpostulātu traktējums.

Sākotnēji vārds nozīmēja „virziena izvēle“, un Palestīnas jūdeohellēniskajā vidē ar to apzīmēja gan dažādas filosofijas skolas, gan iekšējos strāvojumus dažādās reliģijās (piemēram, jūdaismā iekšējās reliģiskās partijas: farizejus un sadukejus), līdzīgi tam, ko mūsdienās apzīmē ar jēdzienu "sekta". Šādā nozīmē m.ē. pirmajā gadsimtā jūdi kristiešus dēvēja par „nacariešu herētiķiem“ jeb "ķeceriem" (t.i. „nacariešu sektu“). Negatīvu nozīmi apzīmējums iegūst Jaunajā derībā, jo tika uzskatīts, ka pestīšanu var iegūt tikai caur Kristu, un citu alternatīvu nav – Kristus noliegšana noved pie pazušanas. Apustulis Pēteris raksta par „samaitājošo herēzi“ (2. vēst. 2:1), gan sv. Pāvils herēzi ierindo vienā kategorijā ar tādiem grēkiem kā maģija un elku pielūgsme (vēst galil. 5:20).

Vuduslaikos kristīgā Baznīca sāka par „herēzi“ dēvēt idejas, kuras it kā atzina Dievu, bet noraida kādu vai kādas no Baznīcas pamatdoktrīnām un rituāliem. 1199. gadā pāvests Inokents III ar bullu Vergentis in sensium pielīdzināja herēzi valdnieka apvainošanai (crimen laesae maiestatis), t.i. krimināli sodāmam pārkāpumam. Herēzes izmeklēšanai 1252. gadā iedibināti invizīcijas tribunāli.

Pirmās herēzes kristietībā rodas līdz ar Baznīcas institūciju un organizatoriskās struktūras izveidošanos un ticīgo sadalīšanu lajos un klērā - II-III gs., - montānisms, jūdu kristietība, gnosticisms. IV-V gs., kad kristietība kļuva par oficiālo reliģiju Romas impērijā, herēzei tika pieskaitīts ariānisms, nestoriānisms, monofizitisms. Viduslaikos abas ortodoksās Baznīcas – Rietumu (katoliciskā) un Austrumu (pareizticīgā) – viena otru uzskatīja par herētiķiem, kā arī abas par herētiķiem uzskatīja albigojus, katarus, bogomilus, husītus, lolardus, jansenistus u.c., viduslaiku beigās arī protestantus. Jaunajos laikos herēzi pieņemts dēvēt par sektantismu.

Arī Islāmā izveidojās vairāki virzieni, kas pakāpeniski nonāca pretrunā ar sunnītismu un pasludināti par herēzi, piemēram, mutazalīti, haridžīti, šiīti u.c.

Attiecīgi:

• Heresiarhs (sengr. αἱρεσιάρχης - hairesiarchēs) – herētiķu kopienas, sektas garīgais līderis;
• Herētiķis, jeb ķeceris (sengr. αἱρετικός - hairetikos) – herētiķu kopienas loceklis, herēzes piekritējs.

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 225. lpp.

---

• Walter Bauer. A Greek-English Lexicon of the New Testament and Other Early Christian Literature. 3d ed., edited and revised by Frederick William Danker, 2000
• Christoph Auffarth. Die Ketzer. - C. H. Beck Verlag, München 2005, ISBN 3-406-50883-9
• Alfonso de Castro. Adversos omnes haereses libri XIV - Paris 1534, Antwerpen 1556
• Martin Mosebach. Häresie der Formlosigkeit. Die römische Liturgie und ihr Feind. - Wien, 2002. ISBN 3-85418-102-7
• Теологический энциклопедический словарь. Ред. Уолтер Элвелл. Москва: Ассоциация «Духовное возрождение», 2003. С. 440.
• прот. Иванцов-Платонов «Ереси и расколы первых веков христианства» - Москва, 1878

Resursi internetā par šo tēmu

• Aktuelle Literatur zur Häresie und zur Wahrheit des christlichen Glaubens
• Ketzer im Mittelalterlichen Recht (Universität Konstanz, Sommersemester 2003; mit umfangreichen Literaturhinweisen)
• Les hérésies du XIe au XIIe siècle
• Свт. Игнатий (Брянчанинов). Понятие о ереси и расколе.
• С. В. Булгаков. Справочник по ересям, сектам и расколам
• Краткая информация о религиях и конфессиях - энциклопедия «Народы и религии мира»