Husīti
Husīti (an. hussite, vc. Hussiten, kr. гуситы) - apzīmējums literatūrā XV gs. Centrāleiropas (Bohēmijas karaliste) kristietības reformatoriskam strāvojumam, priestera Jana Husa sekotājiem. Izveidojās kā plaša reliģiska masu kustība pēc Husa nāves 1417.-1418. gados no t.s. "svētceļojumu kalnos" dalībniekiem, kas pamatā sastāvēja no zemniekiem, pilsonības, sīkās bruņniecības, zemākās garīdzniecības, studentiem. Husītu Baznīcas organizācija bija pakļauta pilsētu maģistrātiem karaļa pilsētās un zemes kungiem ārpus pilsētām.
Husītu mērenais spārns iestājās par reformām Katoļu Baznīcā, prasot izmaiņas klēra struktūrā, vienkāršot liturģiju, pieļaut dievkalpojumus lokālajās valodās un, galvenais, sniegt svēto vakarēdienu abās formās - ar maizi un vīnu, - tāpēc tika dēvēti arī par "kausiniekiem", "biķerniekiem" jeb "kalikstiešiem", no lat. calix/kauss, - visiem draudzes locekļiem (līdz tam tā bija garīdzniecības privilēģija). Savukārt to radikālais spārns - taborīti - noliedza Baznīcas autoritāti, atzīstot kā ticības avotu tikai Svētos rakstus, sludināja Dieva valstības atnākšanu zemes virsū, pieprasīja atgriešanos pie pirmatnējās kristietības viņu izpratnē, ar mantas kopību un kārtu atšķirību likvidēšanu. Sākot izplatīt savas idejas vardarbīgā ceļā, izlaupot baznīcas un klosterus, sagrābjot Baznīcas īpašumus, tie tika atzīti par herētiķiem un aizsāka t.s. husītu karus, kas ilga no 1419. līdz 1434. gadam, izcēlās ar īpašu nežēlību un izpostīja lielāko daļu Centrāleiropas. Tā kā husītu pamatmasa bija zemnieki un pilsētnieki, tiem nācās atsacīties no smagās kavalērijas kā galvenā bruņootā spēka, izveidojot mobilu jauna tipa kājnieku armiju un pat pārnest karadarbību uz kaimiņu zemēm, kur tiem radās sekotāji arī vācu, poļu, ungāru zemēs. Pateicoties lielā mērā arī Kūzas Nikolaja diplomātiskajam talantam, 1432. Bāzeles koncilā husītu mērenais spārns, Bohēmijas Baznīca, panāca kompromisu ar Romu, atgriezās katoļu Baznīcas kopumā un nostājās pret taborītiem. 1434. gada 30. maijā Bohēmijas armija kaujā pie Lipanas (čh. bitva u Lipan) sagrāva taborītu armiju un husītu kustības militāri politiskā darbība apsīka, tiem pieņemot vienkārši vietējās Bohēmijas Baznīcas formu un zaudējot pēdējās privilēģijas pēc sakāves Trīsdesmitgadu karā. Taču husītisma idejas pa laikam atdzima, radot jaunas reformatoriskas sektas kā, piemēram, Bohēmijas brāļi, abramīti, hernhūtieši u.c.
Literatūra par šo tēmu
- Viduslaiku vēsture. 2. daļa. Metodisks līdzeklis. / red. Grasmane I. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 130 lpp. ISBN 99845-14-5
- Howard Kaminsky. A History of the Hussite Revolution. - University of California Press, 1967
- Mathies Christiane. Kurfürstenbund und Königtum in der Zeit der Hussitenkriege: die kurfürstliche Reichspolitik gegen Sigmund im Kraftzentrum Mittelrhein. // Selbstverlag der Gesellschaft für Mittelrheinische Kirchengeschichte, Mainz, 1978, OCLC 05410832
- Bezold Friedrich von. König Sigmund und die Reichskriege gegen die Husiten. - G. Olms: Hildesheim, 1978, ISBN 3-487-05967-3
- Heinz Rieder. Die Hussiten. - Katz, 1998. ISBN 3925825711
- Malcolm Lambert. Häresie im Mittelalter: Von den Katharern bis zu den Hussiten. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft, 2001 - 533 S. ISBN 3534147170
- Лаврентий из Бржезовой. Гуситская хроника. - Москва, 1962
- Лаптева Л.Л. Гуситское движение в Чехии XV века. - Москва, 1990
Resursi internetā par šo tēmu
- Hussites // Catholic Encyclopedia
- The Hussites - kenyon.edu
- Hussite (religious movement) // Encyclopedia Britannica
- Hussiten // Ökumenisches Heiligenlexikon
- Vereinigung der Städte mit hussitischer Geschichte und Tradition
- Dr.habil. Hans-Dieter Langer. an Hus und die erste Reformation in Europa: Eine Bewertung aus aktueller (und eigener) Sicht. (.pdf)
- Hussiten und Taboriten 1419 bis 1437
- Hussiten belagern die Stadt Zwettl
