Šiīti
Šiīti jeb šiītisms (ar. شيعة - shī‘ah - "atzars") ir otrs lielākais virziens islamā, kas radās pēc pravieša Muhameda nāves. Iedalās sīkākās apakšplūsmās kā, piemēram, ismailīti, džarifāti, zeidīti u.c. Pretēji sunnītiem, uzskata par Muhameda mācības garīgie mantinieki un tālāknesēji ir tikai pravieša tiešie pēcnācēji. Attiecīgi tika papildināta ticības formula: ’’nav cita Dieva, kā vienīgi Kungs, un Muhameds ir viņa pravietis, un Ali, kas bija pirmais imams, ir Dieva pilnvarotais’’. Šiīti ievēro islama piecus pīlārus un pievienojuši tiem sesto - piepūli (džihad). Atšķirībā no sunnītiem, bez Korāna un Sunnas šiītiem ir vēl trešais dievišķās atklāsmes avots - ticīgo pirmo harismātisko līderu raksti un runas.
Pēc pravieša nāves ticīgie bija spiesti no sava vidus izvēlēt līderi (kalifu), kurš tos varētu vienot un pasargāt no naidniekiem. Lielākā daļa no Muhameda sekotājiem uzskatīja, ka vadoni ir jāizvēlas no gudrākajiem, dievbijīgākajiem un drosmīgākajiem musulmaņu kopienas pārstāvjiem, kas sevi ir parādījuši kā prasmīgus vadītājus. Tas izrietot no Korāna un pravieša Muhameda sunnā, kurā ir ietverta islama reliģiskās doktrīnas esence un atklāts pareizais reliģiskās prakses ceļš, šo vairākuma viedokli sāka dēvēt par ’’sunni’’ viedokli, jo tas balstījās uz sunnu. Otra, skaitliski mazākā ticīgo daļa, nepiekrita šim viedoklim uzskatot, ka pravieša turpinātājs ir Muhameda brālēns un znots Ali Abu Talibs (Ali Abu Talib), un vienīgi viņam ir jākļūst par jauno musulmaņu vadoni. Ar gadiem šo atšķirīgo no vairākuma viedokli sāka dēvēt par ’’shia’ah’’, kas nozīmē “atzars’’. Šiīti Ali un divpadsmit tā uzticamākos sekotājus nodēvēja par imamiem, jo tie, kā uzskata šiīti, konsekventi un nenovirzoties turpināja pravieša Muhameda iesākto ceļu.
644. gadā kalifs Omars nomira un viņa vietu ieņēma viens no Osmaniem. Jaunais valdnieks izrādījās visai nevarīgs un pieļāva, ka vairijas nesaskaņas ar Omeijādu dzimtu – turīgu Mekas klanu, kurš sākotnēji Muhameda aicinājumam atsaucies nebija. Osmana pretinieki pulcējās ap pravieša brālēnu un znotu Ali, kurš radniecības saišu, izcelšanās un kareivīgā gara dēļ vadoņa lomai tobrīd likās piemērotāks kandidāts. 656. gadā Osmans krita no dumpinieku rokas, un Ali atbalstītāji par kalifu iecēla viņu. Tomēr ietekmīgā Osmanu dzimta līdz ar saviem piekritējiem jauno kalifu neatzina. 661. gadā Alī tika noslepkavots lūgšanas laikā mošejā Kufā un uzvaru svinēja Osmani. 661. gadā par kalifu kļuva Omeijādu dzimtas pārstāvis, un šis klans varu saglabāja līdz 750. gadam. Taču Ali sekotāji sevi par sakautiem tā arī neatzina. Laika gaitā viņi saliedējās mazākuma partijā, kas pazīstama ar nosakumu šiīti un sludināja, ka uz kalifa varu vai vispār jebkādu varu musulmaņu kopienā var pretendēt vienīgi Muhameda, t.i. Ali pēcnācēji.[1] Ali jaunākais dēls, Muhameda mazdēls Huseins atteicās atzīt par kalifu Muāvijas dēlu un pēcteci Jazīdu I un bēga uz Meku, kur savāca savus piekritējus un kļuva par dumpja vadoni. Kerbelā, Irākā, Huseinu ar 200 sekotājiem, kas negribēja padoties, ielenca un apkāva omeijādu vienība apmēram 4000 vīru sastāvā. Kalifs saņēma nocirsto Huseina galvu, un Huseina nāve 680. gada Moharrama mēneša desmitajā dienā kļuva par visu šīitu sēru dienu. Būdami pastāvīgā opozīcijā, šiīti izkopa kareivīgumu un dziļu pārliecību, ka ir vienīgie īstenās ticības pārstāvji un sargi. Mūsdienās šiīti ir pie varas Irānā un ļoti daudz viņu ir arī Irākā (Bahreinā šiītu ir iedzīvotāju vairākums, taču politiskā vara pieder sunnītiem), tomēr, kopumā ņemot, pie šiītiem pieder tikai 12% pasaules musulmaņu.
Visvairāk godātais imams šiītu tradīcijā ir pravieša Muhameda pēctecis Imams Muhameds, kurš pazuda 878. gadā. Šiīti viņu uzskata par ideālo islama skolotāju, kurš pašlaik būdams paslēpies, atgriezīsies un vedīs šiītus uz uzvaru visā pasaulē tieši pirms Allaha pastarās tiesas.
