Agrārā saimniecība antīkajā pasaulē

Agrārā saimniecība antīkajā pasaulē - lauksaimniekošanas veids, kas izveidojās Senajā Grieķijā un tās kolonijās, un bija izplatīts Dienvideiropā līdz pat Romas impērijai.

Raksturīga bija zemes lietošanas tiesību divdabība, kur paralēli pastāvēja 1) kopīgā polisas zeme un 2) atsevišķu pilsoņu privātīpašums (privātīpašuma aizsardzība parādās jau 621. g.p.m.ē. Drakona likumos, 594. g.p.m.ē. Solona reformās, 451. g.p.m.ē. Divpadsmit tabulu likumos u.c.). Šo principu no hellēņiem pārņēma arī Senā Roma, kur arī sākotnēji saimniecības pamatā bija visas pilsoņu kopienas zeme, t.s. ager publicus, kad laika gaitā daļēji kļuva par privātīpašumu. Katram pilsonim, saimes galvam, bija tiesības papildus savas ģimenes zemei rentēt platību no kopējā zemes fonda, cik var apstrādāt saviem spēkiem (ar laiku, kad dēli ar savām ģimenēm aizvien intensīvāk sāka pamest tēva saimi, šo zemi sāka uzskatīt par konkrētās ģimenes īpašumu, tā kļuva par okupētu zemi - occupatio - kas iegūta kā nevienam nepiederoša). Rentes maksa vidēji bija 1/10 ražas no labības sējumiem, 1/5 ražas no dārziem. Rentēja arī ganības. Mežs bija visas kopienas īpašums. Kopumā agrārā saimniecība antīkajā pasaulē pazina četrus lauksaimniekošanas pamatveidus:

• zemnieku ģimeņu saimniecības (2,5-7,5 ha) ar pašu darbaspēku.
• muižas ar pašu, vergu un daļēji algotu darbaspēku;
• centralizētas latifundijas ar vergu darbaspēku;
• lielie zemes valdījumi, kas sadalīti sīksaimniecībās koloniem.

Valdošais saimniecības tips Helladā līdz IV gs. p.m.ē., Romā - līdz III gs.p.m.ē. beigām bija ģimeņu saimniecības, kas audzéja pårtiku sev, bet pårpalikumu pårdeva/mainîja. Arī nedaudzie lielie zemes īpašumi sākumā bija sadalīti sīksaimniecībās, ko apstrādāja klienti, parādnieki vai rentnieki. IV gs.p.m.ē. Helladā, bet II gs. p.m.ē. Romā norisa būtiskas izmaiņas un lauksaimniecībā aizvien svarīgāku vietu sāka ieņemt muižas ar vergu darbu, kuras ražoja tikai tirgum, t.i. pilsētām, kuru iedzīvotāju lielākā daļa sāka zaudēt sakaru ar lauksaimniecību. Pieauga lielo zemes īpašumu skaits (lielā mētā okupējot ager publicus fonda zemes), uzpērkot sīksaimniecības.

Tālāk no metropoles stratēģiski svarīgās vietās pēc Marija reformas tika veidotas veterānu kolonijas, kurās veterāni pēc nokalpotā dienesta laika uzreiz saņēma zemi privātīpašumā. Zināmu daļu ager publicus pārdeva privātpersonām, dažkārt valsts dāvināja zemi par īpašiem nopelniem. Valsts zemes fonda zaudējumus kompensēja ar iekarojumiem (konfiscējot pakļautajām tautām 1/3-1/5 to zemes), konfiscējot sabiedrotajiem par saistību nepildīšanu vai politiskos noziegumos apsūdzētajiem pilsoņiem. Ēru mijā ager publicus bija praktiski izzudis un dominēja zemes privātīpašums.

Literatūra par šo tēmu

• Anstrats P. J. Civilizācijas vēsture. / zin. red. Andris Rubenis red. Nora Ikstena, - Karogs: Rīga, 1995.
• Klētnieks J. Mūžības valdnieki. - Tapals: Rīga, 2008., ISBN 978-9984-796-53-6
• Dr.hist. Pāvulāne V. Agrārā ražotājsaimniecība antīkajā pasaulē. // Seno laiku vēsture. (metodisks līdzeklis) 2. daļa / Klišāns V., Cimdiņa R. - Rīgas 15. arodvidusskola: Rīga, 1995., 20.-31. lpp.