Atšķirības starp "Aleksanders Harolds" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Harolds Aleksanders''' (''Harold Rupert Leofric George Alexander''; 10.12.1859.-16.06.1969) – virsnieks, diplomāts. | '''Harolds Aleksanders''' (''Harold Rupert Leofric George Alexander''; 10.12.1859.-16.06.1969) – virsnieks, diplomāts. | ||
| − | No 1914. līdz 1918. gadam karojis Francijā. [[ | + | Kaledonas grāfa Aleksandera (''James Alexander, 4th Earl of Caledon'') trešais dēls. Absolvējis Harovas koledžu, 1911. gadā – Karalisko kara skolu (''Royal Military College''). |
| + | |||
| + | Dienējis Īru gvardē, vada komandieris. No 1914. līdz 1918. gadam karojis Lielbritānijas ekspedīcijas spēku sastāvā Francijā. No 1915. gada bataljona komandieris. 1918. gada martā paaugstināts par [[Majors|majoru]]. Vairākkārt ievainots. Komandējis 4. gvardes kājnieku brigādi kā brigādes ģenerālis. 1918. gada oktobrī iecelts par 10. armijas korpusa karaskolas vadītāju. No 1919. gada 26. maija līdz 12. jūlijam bija britu diplomātiskās un saimnieciskās misijas Baltijas valstīs vadītāja palīgs, no 1919. gada 12. jūlija līdz 1920. gada 18. februārim [[Latvijas vācbaltu zemessargi|Latvijas vācbaltu zemessargu]] komandieris. Pēc 1920. gada dienēja Turcijā un Gibraltārā. 1927. gadā absolvējis Štāba koledžu Kemberlijā. No 1929. gada Īru gvardes pulka komandieris. 1930. gadā absolvējis Impērijas aizsardzības koledžu. No 1931. gada Indijas armijas kājnieku brigādes štāba virsnieks, dienējis uz ziemeļrietumu robežas, no 1934. gada oktobra brigādes komandieris. Piedalījies nacionālistu sacelšanās apspiešanā. No 1938. gada februāra 1. kājnieku divīzijas komandieris Lielbritānijā. 1939.-1940. gadā britu ekspedīcijas korpusa sastāvā karoja Francijā, sedza evakuāciju no Dinkerkas. No 1940. gada jūnija [[ģenerālleitnants]], Dienvidu kara apgabala komandieris Anglijā. No 1942. gada februāra koloniālās armijas virspavēlnieks Birmā. Kopš jūnija 7. armijas komandieris, no augusta britu spēku virspavēlnieks Tuvajos Austrumos. 1942. gada oktobrī un novembrī sagrāvis vācu-itāļu spēkus kaujās pie Elameinas. Iecelts par Sabiedroto spēku virspavēlnieka ģenerāļa Eizenhauera vietnieku. Kopš 1943. gada februāra 18. armiju grupas pavēlnieks Tunisijā. No 1943. gada jūlija Sabiedroto 15. armiju grupas pavēlnieks, vadīja Sicīlijas operāciju un Itālijas ieņemšanu. 1944. gada 1. septembrī paaugstināts par [[Feldmaršals|feldmaršalu]]., decembrī iecelts par Sabiedroto karaspēka virspavēlnieku Vidusjūras reģionā. 1945. gada 2. maijā pieņēma vācu spēku Itālijā kapitulāciju. | ||
| + | |||
| + | Pēc 2. pasaules kara atstāja militāro dienestu un pievērsās politikai: 1946.-1952. gados Kanādas [[ģenerālgubernators]]; 1952.-1954. gados – Lielbritānijas aizsardzības ministrs. 1946. gadā kļuvis par [[Vikonts|vikontu]], bet 1952. gadā – par Tunisas grāfu (''1st Earl Alexander of Tunis''). | ||
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2016. gada 1. maijs, plkst. 08.00
Harolds Aleksanders (Harold Rupert Leofric George Alexander; 10.12.1859.-16.06.1969) – virsnieks, diplomāts.
Kaledonas grāfa Aleksandera (James Alexander, 4th Earl of Caledon) trešais dēls. Absolvējis Harovas koledžu, 1911. gadā – Karalisko kara skolu (Royal Military College).
Dienējis Īru gvardē, vada komandieris. No 1914. līdz 1918. gadam karojis Lielbritānijas ekspedīcijas spēku sastāvā Francijā. No 1915. gada bataljona komandieris. 1918. gada martā paaugstināts par majoru. Vairākkārt ievainots. Komandējis 4. gvardes kājnieku brigādi kā brigādes ģenerālis. 1918. gada oktobrī iecelts par 10. armijas korpusa karaskolas vadītāju. No 1919. gada 26. maija līdz 12. jūlijam bija britu diplomātiskās un saimnieciskās misijas Baltijas valstīs vadītāja palīgs, no 1919. gada 12. jūlija līdz 1920. gada 18. februārim Latvijas vācbaltu zemessargu komandieris. Pēc 1920. gada dienēja Turcijā un Gibraltārā. 1927. gadā absolvējis Štāba koledžu Kemberlijā. No 1929. gada Īru gvardes pulka komandieris. 1930. gadā absolvējis Impērijas aizsardzības koledžu. No 1931. gada Indijas armijas kājnieku brigādes štāba virsnieks, dienējis uz ziemeļrietumu robežas, no 1934. gada oktobra brigādes komandieris. Piedalījies nacionālistu sacelšanās apspiešanā. No 1938. gada februāra 1. kājnieku divīzijas komandieris Lielbritānijā. 1939.-1940. gadā britu ekspedīcijas korpusa sastāvā karoja Francijā, sedza evakuāciju no Dinkerkas. No 1940. gada jūnija ģenerālleitnants, Dienvidu kara apgabala komandieris Anglijā. No 1942. gada februāra koloniālās armijas virspavēlnieks Birmā. Kopš jūnija 7. armijas komandieris, no augusta britu spēku virspavēlnieks Tuvajos Austrumos. 1942. gada oktobrī un novembrī sagrāvis vācu-itāļu spēkus kaujās pie Elameinas. Iecelts par Sabiedroto spēku virspavēlnieka ģenerāļa Eizenhauera vietnieku. Kopš 1943. gada februāra 18. armiju grupas pavēlnieks Tunisijā. No 1943. gada jūlija Sabiedroto 15. armiju grupas pavēlnieks, vadīja Sicīlijas operāciju un Itālijas ieņemšanu. 1944. gada 1. septembrī paaugstināts par feldmaršalu., decembrī iecelts par Sabiedroto karaspēka virspavēlnieku Vidusjūras reģionā. 1945. gada 2. maijā pieņēma vācu spēku Itālijā kapitulāciju.
Pēc 2. pasaules kara atstāja militāro dienestu un pievērsās politikai: 1946.-1952. gados Kanādas ģenerālgubernators; 1952.-1954. gados – Lielbritānijas aizsardzības ministrs. 1946. gadā kļuvis par vikontu, bet 1952. gadā – par Tunisas grāfu (1st Earl Alexander of Tunis).
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981., - 147. lpp.
