Atšķirības starp "Bohēmijas karaliste" versijām

'''Bohēmijas karaliste''' (lat. ''Regnum Bohemiae'', an. ''Kingdom of Bohemia'', vc. ''Königreich Böhmen'', čh. ''České království'', kr. ''Королевство Богемия, каралевство Чехия'') jeb '''Čehijas karaliste''' - izveidojās 1198. gada 15. augustā, kad Maincas arhibīskaps kronēja par [[Karalis|karali]] kņazu Pržemislu Otokaru I, bet viņa valdījumi ([[Bohēmijas hercogiste]]) nu bija karaliste (tituls un statuss apstiprināti ar 1212. gada 26. septembrī Bāzelē izdoto imperatora Frīdriha II Hoenštaufena [[Sicīlijas zelta bulla|Sicīlijas zelta bullu]]). Karaļu vara bija nomināla, valsts sadalīta provincēs/kņazistēs, kurās valdīja ''de facto'' neatkarīgi kņazi no valdošās dinastijas. Atšķirībā no Rietumeiropas, izplalika sarežģītās [[Feodālisms|feodālās hierarhijas]] veidošanās, jo kroņa īpašumā palika plašas zemes. XIII gs. beigās izveidojās [[kārtu pārstāvniecība]]s institūcija - Seims. 1310. g. karalis izdeva t.s. ievēlēšanas kapitulācijas, kas ierobežoja karaļa varu un akceptēja Seimu kā pastāvīgu pārstāvniecību institūtu, kurā bija pārstāvēta [[bruņniecība]] un [[muižniecība]], [[Baznīca]], karaļa pilsētu pārvaldītāji, pilsētu [[pilsonība]]s pārstāvji (līdz XV gs. pilsētnieku klātbūtne bija epizodiska). XV gs. vidū karalistā izveidojās provinču līmeņa pārstāvniecību institūcijas - t.s. landfrīdi. 1526. gadā Čehijas Seims ievēlēja par savu karali Ferdinandu I Habsburgu un Bohēmijas (Čehijas) karaliste kļuva par vienu no Habsburgu dinastijas valdījumiem ar lēņa provinces tiesībām, ne vairs suverena valsts - turpmāk Bohēmijas karaļa tituls bija viens no [[Svētās Romas vācu impērija|Sv. Romas impērijas]] imperatora tituliem. Tituls un karalistes statuss likvidēts 1918. gadā līdz ar [[Austroungārijas impērija]]s pašlikvidēšanos.

'''Bohēmijas karaliste''' (lat. ''Regnum Bohemiae'', an. ''Kingdom of Bohemia'', vc. ''Königreich Böhmen'', čh. ''České království'', kr. ''Королевство Богемия, каралевство Чехия'') jeb '''Čehijas karaliste''' - izveidojās 1198. gada 15. augustā, kad Maincas arhibīskaps kronēja par [[Karalis|karali]] kņazu Pržemislu Otokaru I, bet viņa valdījumi ([[Bohēmijas hercogiste]]) nu bija karaliste (tituls un statuss apstiprināti ar 1212. gada 26. septembrī Bāzelē izdoto imperatora Frīdriha II Hoenštaufena [[Sicīlijas zelta bulla|Sicīlijas zelta bullu]]). Karaļu vara bija nomināla, valsts sadalīta provincēs/kņazistēs, kurās valdīja ''de facto'' neatkarīgi kņazi no valdošās dinastijas. Atšķirībā no Rietumeiropas, izplalika sarežģītās [[Feodālisms|feodālās hierarhijas]] veidošanās, jo kroņa īpašumā palika plašas zemes. XIII gs. beigās izveidojās [[kārtu pārstāvniecība]]s institūcija - Seims. 1310. g. karalis izdeva t.s. ievēlēšanas kapitulācijas, kas ierobežoja karaļa varu un akceptēja Seimu kā pastāvīgu pārstāvniecību institūtu, kurā bija pārstāvēta [[bruņniecība]] un [[muižniecība]], [[Baznīca]], karaļa pilsētu pārvaldītāji, pilsētu [[pilsonība]]s pārstāvji (līdz XV gs. pilsētnieku klātbūtne bija epizodiska). XV gs. vidū karalistā izveidojās provinču līmeņa pārstāvniecību institūcijas - t.s. landfrīdi. 1526. gadā Čehijas Seims ievēlēja par savu karali Ferdinandu I Habsburgu un Bohēmijas (Čehijas) karaliste kļuva par vienu no Habsburgu dinastijas valdījumiem ar lēņa provinces tiesībām, ne vairs suverena valsts - turpmāk Bohēmijas karaļa tituls bija viens no [[Svētās Romas vācu impērija|Sv. Romas impērijas]] imperatora tituliem. Tituls un karalistes statuss likvidēts 1918. gadā līdz ar [[Austroungārijas impērija]]s pašlikvidēšanos.