Briedis Fridrihs
Fridrihs Briedis (1888.-1918.) - latviešu strēlnieku virsnieks, LkO kavalieris.
Dzimis 23. jūnijā Vitebskas guberņas Lovšas ciemā (mūsd. Baltkrievijā), Krievijas impērijā. Jaunākais dēls no trijiem. Pamatizglītību guvis pagastskolā un Vitebskas draudzes skolā, turpināja mācības Daugavpils pilsētas skolā. Tur iemācījies latviešu valodu. 1906. gadā iestājās Pēterburgas Vladimira junkuru skolā, kuru absolvēja 1909. gadā. Skolasbiedru vidū izcēlies ar centību, askētisku dzīvesveidu, labu koordināciju, izcilām sekmēm paukošanā un kartogrāfijā. Aizrāvies ar fiziskiem vingrinājumiem. Pēc karaskolas absolvēšanas sāka dienēt Dvinskas garnizonā 99. Ivangorodas kājnieku pulkā. 1912. gadā paaugstināts par poručiku. Šajā laikā publicējis militāri teorētisku analīzi "Vācu kara taktikas pamatprincipi un varbūtējās kara kampaņas". 1912. gada ziemā apprecējās ar Dvinskas dzelzceļa darbnīcu vecākā grāmatveža meitu Kseniju Libermani. I Pasaules karam sākoties, 25. divīzija ģenerāļa Rennenkampfa 1. armijas sastāvā devās uz fronti Austrumprūsijā. 17. augustā šķērsoja frontes līniju veikt izlūkdarbību pretinieka aizmugurē - turpmāk uzņēmās veikt izlūkvienības vadītāja funkcijas. Par savu pirmo izlūkgājienu apbalvots ar Jura zelta zobenu. Oktobrī par veiksmīgu izlūkoperāciju Mariampoles apvidū apbalvots ar Jura krustu, bet decembrī pirmo reizi ievainots un kontuzēts. Vairākkārt viņam pārmesta nerēķināšanās ar realitāti un nevajadzīgs risks. 1915. gada augustā komandēts uz jaunveidojamajiem latviešu strēlnieku bataljoniem, un ieradās Daugavgrīvas cietoksnī 27. augustā un uzņēmās vadīt 1. bataljona 1. rotu. 1916. gada 21. martā granātas šķemba sadragāja viņa žokļa kaulu un Briedis tika hospitalizēts, un Februāra revolūciju, tai sekojošo armijas sabrukumu un latviešu strēlnieku piesliešanos boļševikiem sagaidīja hospitālī. Atgriezies 1. Daugavgrīvas pulkā pēc ārstēšanās, uzreiz tika arestēts, taču izbēdzis no ieslodzījuma un devies uz Iekškrieviju.
Literatūra par šo tēmu
- Červinskis E. Leģendārākais strēlnieks. // Klubs. Nr2. (182.), 2010., 30.-32. lpp.
