Atšķirības starp "Cietoksnis" versijām
No ''Vēsture''
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Cietoksnis''' (kr. ''крепость'') - stratēģiski svarīga nocietināta apdzīvota vieta ar autonomu pārvaldi, pastāvīgu garnizonu, apbruņojumu, uzkrājumiem, ar [[fortifikācija]]s būvēm nodrošināta aizsardzībai uz visām pusēm, izolēti no bāzes un sagatavota ilgstošam aplenkumam. | '''Cietoksnis''' (kr. ''крепость'') - stratēģiski svarīga nocietināta apdzīvota vieta ar autonomu pārvaldi, pastāvīgu garnizonu, apbruņojumu, uzkrājumiem, ar [[fortifikācija]]s būvēm nodrošināta aizsardzībai uz visām pusēm, izolēti no bāzes un sagatavota ilgstošam aplenkumam. | ||
| + | |||
| + | * [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] cietokšņu statuss juridiski noformulēts 1720. gadā un 23. maijā impērijas cietokšņi tika pakļauti [[Ģenerālfeldcehmestram|ģenerālfeldcehmestrs]] (''генерал-фельдцейхмейстер''). 1722. gadā apstiprināts cietokšņu ģenerāldirektora amats (''генерал-директор над всеми крепостями''), kurš kontrolēja ģenerālfeldcehmestram pakļautos cietokšņus. 1729.-1736. un 1742.-1790. gados cietokšņu sistēma ietilpa [[Krievijas impērijas galvenās artilērijas un fortifikācijas kanceleja]]s (''Канцелярия Главной артиллерии и фортификации'') kompetencē. Bija atsevišķi laika periodi, kad cietokšņu pārraudzība tika sadalīta artilērijas un inženierdaļu jomās, attiecīgajām cietokšņu garnizonu daļā pakļaujoties savai pārvaldei. Administratīvi impērijas cietokšņi tika sadalīti Ostzejas (''Остзейские'', t.i. Livonijas - 11 cietokšņi), Krievijas (''Российские'' - 18 cietokšņi), Persijas (''Персидские'' - 5 cietokšņi). 1731. gada 14. jūlijā tos visus (izņemot iekarotos "Persijas") sadalīja 6 inženieru departamentos. 1763. gadā sistēmu sadalīja departamentos: Finlandes (''Финляндский департамент крепостей'' - 10 cietokšņi), Liflandes (''Лифляндский департамент крепостей'', t.i. Vidzemes - 13 cietokšņi), Kijevas (''Киевский департамент крепостей'' - 13 cietokšņi), Astrahaņas (''Астраханский департамент крепостей'' - 8 cietokšņi) un Sibīrijas (''Сибирский департамент крепостей'' - 7 cietokšņi). Departamentu un cietokšņu skaits, kā arī garnizonu apjoms vairākkārt mainījās (1802., 1809., 1811., 1819., 1826. gados). 1809. gadā cietokšņu artilērijas daļas tika pakļautas izveidoto artilērijas apvidu pakļautībā, bet inženiertehniskās daļas - inženieru apvidu pakļautībā. Cietokšņus sadalīja 3 kategorijās, atkaribā no to militāri stratēģiskās nozīmes. 1812. gada 5. jūlijā ar imperatora reskriptu tika noteikts cietokšņu statusa un garnizonu režīma maiņa miera, kara un aplenkuma stāvoklī. Katrā cietoksnī tika izveidots cietokšņa štābs ar komandantu vadībā. Pirmo divu kategoriju cietokšņos bez štāba standarta sastāva vēl ietilpa [[placmajors]] (''плац-майор''), [[placadjutants]] (''плац-адъютант'') un [[vārtu majors]] (''майор от ворот''). Ārkārtas apstākļos varu cietoksnī varēja pārņemt imperatora iecelts [[kara gubernators]]. Cietokšņos, kuri atradās darbojošās armijas kontrolētā teritorijā, gubernatoru un komandantu varēja iecelt armijas virspavēlnieks. | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 13. augusts, plkst. 16.15
Cietoksnis (kr. крепость) - stratēģiski svarīga nocietināta apdzīvota vieta ar autonomu pārvaldi, pastāvīgu garnizonu, apbruņojumu, uzkrājumiem, ar fortifikācijas būvēm nodrošināta aizsardzībai uz visām pusēm, izolēti no bāzes un sagatavota ilgstošam aplenkumam.
- Krievijas impērijā cietokšņu statuss juridiski noformulēts 1720. gadā un 23. maijā impērijas cietokšņi tika pakļauti ģenerālfeldcehmestrs (генерал-фельдцейхмейстер). 1722. gadā apstiprināts cietokšņu ģenerāldirektora amats (генерал-директор над всеми крепостями), kurš kontrolēja ģenerālfeldcehmestram pakļautos cietokšņus. 1729.-1736. un 1742.-1790. gados cietokšņu sistēma ietilpa Krievijas impērijas galvenās artilērijas un fortifikācijas kancelejas (Канцелярия Главной артиллерии и фортификации) kompetencē. Bija atsevišķi laika periodi, kad cietokšņu pārraudzība tika sadalīta artilērijas un inženierdaļu jomās, attiecīgajām cietokšņu garnizonu daļā pakļaujoties savai pārvaldei. Administratīvi impērijas cietokšņi tika sadalīti Ostzejas (Остзейские, t.i. Livonijas - 11 cietokšņi), Krievijas (Российские - 18 cietokšņi), Persijas (Персидские - 5 cietokšņi). 1731. gada 14. jūlijā tos visus (izņemot iekarotos "Persijas") sadalīja 6 inženieru departamentos. 1763. gadā sistēmu sadalīja departamentos: Finlandes (Финляндский департамент крепостей - 10 cietokšņi), Liflandes (Лифляндский департамент крепостей, t.i. Vidzemes - 13 cietokšņi), Kijevas (Киевский департамент крепостей - 13 cietokšņi), Astrahaņas (Астраханский департамент крепостей - 8 cietokšņi) un Sibīrijas (Сибирский департамент крепостей - 7 cietokšņi). Departamentu un cietokšņu skaits, kā arī garnizonu apjoms vairākkārt mainījās (1802., 1809., 1811., 1819., 1826. gados). 1809. gadā cietokšņu artilērijas daļas tika pakļautas izveidoto artilērijas apvidu pakļautībā, bet inženiertehniskās daļas - inženieru apvidu pakļautībā. Cietokšņus sadalīja 3 kategorijās, atkaribā no to militāri stratēģiskās nozīmes. 1812. gada 5. jūlijā ar imperatora reskriptu tika noteikts cietokšņu statusa un garnizonu režīma maiņa miera, kara un aplenkuma stāvoklī. Katrā cietoksnī tika izveidots cietokšņa štābs ar komandantu vadībā. Pirmo divu kategoriju cietokšņos bez štāba standarta sastāva vēl ietilpa placmajors (плац-майор), placadjutants (плац-адъютант) un vārtu majors (майор от ворот). Ārkārtas apstākļos varu cietoksnī varēja pārņemt imperatora iecelts kara gubernators. Cietokšņos, kuri atradās darbojošās armijas kontrolētā teritorijā, gubernatoru un komandantu varēja iecelt armijas virspavēlnieks.
