Atšķirības starp "Didro Denī" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Didro.png|right|thumb|200px|Denī Didro]] | [[Attēls:Didro.png|right|thumb|200px|Denī Didro]] | ||
| − | '''Denī Didro''' (1713.-1784.) - filosofs, [[Apgaismība|apgaismotājs]], "[[Enciklopēdija]]s" redakcijas vadītājs, rakstnieks, mākslas kritiķis.Savos filosofiskajos uzskatos nogājis ceļu no [[Deisms|deisma]] un ētiskā ideālisma līdz materiālismam. (mācībā par dabu, psholoģijā, izziņas teorijā). Dabas izpratnē ieviesa vairākus dialektikas elementus: idejas par matērijas un kustības kopsakaru, par dabas formu mūžīgo mainīšanos. Jautājumu par to, kā materiālo daļiņu mehāniskā kustība spēj radīt sajūtu specifisko saturu, Didro izlēma par labu domai par matērijas vispārēju jutīgumu. Ieskicēja psihisko funkciju teoriju, kurā saskatāma vēlākā mācība par refleksiem. Saskaņā ar to gan cilvēki, gan dzīvnieki ir kā instrumenti, kas apveltīti ar sajušanas spējām un ar atmiņu. Izziņas teorijā Didro postulēja, ka visi prāta slēdzieni sakņojas dabā, un cilvēks tikai reģistrē tam no pieredzes zināmās parādības, starp kurām pastāv vai nu nepieciešams, vai nosacīts kopsakars. No tā neizriet, ka cilvēku sajūtas ir pilnīgi precīzas, it kā spogulī skatāmas priekšmetu kopijas: starp sajūtu vairumu un to ārējiem cēloņiem nav vairāk līdzības kā starp priekšstatiem un to apzīmējumiem valodā. | + | '''Denī Didro''' (1713.-1784.) - filosofs, [[Apgaismība|apgaismotājs]], "[[Enciklopēdija]]s" redakcijas vadītājs, rakstnieks, mākslas kritiķis.Savos filosofiskajos uzskatos nogājis ceļu no [[Deisms|deisma]] un ētiskā ideālisma līdz materiālismam. (mācībā par dabu, psholoģijā, izziņas teorijā). Dabas izpratnē ieviesa vairākus dialektikas elementus: idejas par matērijas un kustības kopsakaru, par dabas formu mūžīgo mainīšanos. Jautājumu par to, kā materiālo daļiņu mehāniskā kustība spēj radīt sajūtu specifisko saturu, Didro izlēma par labu domai par matērijas vispārēju jutīgumu. Ieskicēja psihisko funkciju teoriju, kurā saskatāma vēlākā mācība par refleksiem. Saskaņā ar to gan cilvēki, gan dzīvnieki ir kā instrumenti, kas apveltīti ar sajušanas spējām un ar atmiņu. Izziņas teorijā Didro postulēja, ka visi prāta slēdzieni sakņojas dabā, un cilvēks tikai reģistrē tam no pieredzes zināmās parādības, starp kurām pastāv vai nu nepieciešams, vai nosacīts kopsakars. No tā neizriet, ka cilvēku sajūtas ir pilnīgi precīzas, it kā spogulī skatāmas priekšmetu kopijas: starp sajūtu vairumu un to ārējiem cēloņiem nav vairāk līdzības kā starp priekšstatiem un to apzīmējumiem valodā. Piekrisdams Loka uzskatiem par primārām un sekundārām īpašībām, Didro uzsvēra sekundāro īpašību objektīvo raksturu. Attīstīja tālāk [[Bēkons Frānsiss|Bēkona]] uzskatu, ka empīrisko zināšanu uzdevums nav patiesības izzināšana kā pašmērķis, bet gan tādu spēju iegūšana, kas ļauj pilnveidot un palielināt cilvēka varu pār dabas spēkiem. Norādīja uz tehnikas un rūpniecības lomu domāšanas un izziņas attīstībā. Par izziņas metodēm un pamatprincipiem uzskatīja eksperimentu un novērojumu. Uz šā pamata domāšana spēj sasniegt ja ne pilnīgi drošas, tad tomēr ļoti lielā mērā ticamas zināšanas. Sarakstījis daudz darbu par mākslas un mākslas kritikas jautājumiem, postulēja jaunu reālisma estētiku, aizstāvot ideju par labā un skaistā saistību. Savas estētikas principus centās pielietot savos romānos un lugās. Par Didro mūža darbu kļuva "[[Enciklopēdija]]s" izveidošana. Politiskajos uzskatos t.s. [[Apgaismotā monarhija|Apgaismotās monarhijas]] piekritējs. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 8. maijs, plkst. 11.22
Denī Didro (1713.-1784.) - filosofs, apgaismotājs, "Enciklopēdijas" redakcijas vadītājs, rakstnieks, mākslas kritiķis.Savos filosofiskajos uzskatos nogājis ceļu no deisma un ētiskā ideālisma līdz materiālismam. (mācībā par dabu, psholoģijā, izziņas teorijā). Dabas izpratnē ieviesa vairākus dialektikas elementus: idejas par matērijas un kustības kopsakaru, par dabas formu mūžīgo mainīšanos. Jautājumu par to, kā materiālo daļiņu mehāniskā kustība spēj radīt sajūtu specifisko saturu, Didro izlēma par labu domai par matērijas vispārēju jutīgumu. Ieskicēja psihisko funkciju teoriju, kurā saskatāma vēlākā mācība par refleksiem. Saskaņā ar to gan cilvēki, gan dzīvnieki ir kā instrumenti, kas apveltīti ar sajušanas spējām un ar atmiņu. Izziņas teorijā Didro postulēja, ka visi prāta slēdzieni sakņojas dabā, un cilvēks tikai reģistrē tam no pieredzes zināmās parādības, starp kurām pastāv vai nu nepieciešams, vai nosacīts kopsakars. No tā neizriet, ka cilvēku sajūtas ir pilnīgi precīzas, it kā spogulī skatāmas priekšmetu kopijas: starp sajūtu vairumu un to ārējiem cēloņiem nav vairāk līdzības kā starp priekšstatiem un to apzīmējumiem valodā. Piekrisdams Loka uzskatiem par primārām un sekundārām īpašībām, Didro uzsvēra sekundāro īpašību objektīvo raksturu. Attīstīja tālāk Bēkona uzskatu, ka empīrisko zināšanu uzdevums nav patiesības izzināšana kā pašmērķis, bet gan tādu spēju iegūšana, kas ļauj pilnveidot un palielināt cilvēka varu pār dabas spēkiem. Norādīja uz tehnikas un rūpniecības lomu domāšanas un izziņas attīstībā. Par izziņas metodēm un pamatprincipiem uzskatīja eksperimentu un novērojumu. Uz šā pamata domāšana spēj sasniegt ja ne pilnīgi drošas, tad tomēr ļoti lielā mērā ticamas zināšanas. Sarakstījis daudz darbu par mākslas un mākslas kritikas jautājumiem, postulēja jaunu reālisma estētiku, aizstāvot ideju par labā un skaistā saistību. Savas estētikas principus centās pielietot savos romānos un lugās. Par Didro mūža darbu kļuva "Enciklopēdijas" izveidošana. Politiskajos uzskatos t.s. Apgaismotās monarhijas piekritējs.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 85.-86. lpp.
