Atšķirības starp "Drakona ordenis" versijām

Versija, kas saglabāta 2008. gada 24. jūlijs, plkst. 16.15

Drakonu ordeņa žetons

Drakona ordeņa bruņinieks

Drakona ordenis (lat. Societas Draconistrarum, vai Societas Draconis; ung. Ordo equestris Draconis; vāc. Drachenorden) – 1408. gadā Vācu nācijas sv. Romas impērijas imperatora un Ungārijas karaļa Sigismunda I Luksemburga dibināts elitārs bruņinieku ordenis.

Ordeni veidoja 24 bruņinieki, lielākā daļa monarhi, kuru atšķirības zīme bija medaljons ar attēlotu drakonu, kurš krusta ēnā mīda kājām pusmēnesi. Devīzes: „O quam misericors est Deus” (Dievs ir žēlsirdīgs), arī „Justus et paciens” (Taisnīgi un miermīlīgi).

Vēsture

Drakona ordenis tika atvasināts no serbu kņaza Miloša Obiliča dibinātā „Sv. Jura, drakona kāvēja, bruņinieku ordeņa“. To izveidoja 12 serbu bruņinieki (pēc Obiliča ģerbonī esošās saules 12 stariem), kā ordeņa pamatmērķi izvirzot cīņu ar Osmaņu impēriju.

Kosovas kaujā krita visi šī ordeņa bruņinieki, izdzīvoja tikai gospodara Lazara dēls Stefans, kurš pēc sakāves patvērumu rada Ungārijā., karaļa Sigismunda galmā.

1408. gada 13. gecembrī kā Sv. Jura ordeņa tiesību pārmantotājs tika nodibināts Drakona ordenis.

1431. gadā tika ieviestas jaunas hierarhijas pakāpes, papildināts iesvētīšanas rituāls.

Pēc Sigismunda I nāves 1437. gadā ordeņa darbība apsīka.

Ievērojamākie ordeņa brāļi bruņinieki

Drakona ordeņa emblēmas izšuvums apģērbā

• Sigismunds I Luksemburgs, Ungārijas karalis
• Stefans Lazara dēls, Serbijas kņazičs
• Alfonso V Cēlsirdīgais, Aragonas, Valensijas, Sicīlijas un Maljorkas, Neapoles karalis, Barselonas grāfs
• Vladislavs II Jagailis, Polijas karalis, Lietuvas lielkņazistes lielkņazs
• Henrijs V, Anglijas karalis
• Vitauts, Lietuvas lielkņazistes lielkņazs
• Ernsts Eizerns Habsburgs, Austrijas erchercogs
• Vlads II Drakuls, Valahijas gospodars

u.c.

Ieteicamā literatūra

• F. P. Smitmer, Über den Drachenorden, Jahrbuch der Heraldischen Gesellschaft Adler, N. F. 5/6, 1895
• Jean Schoos, Die Orden und Ehrenzeichen des Großherzogtums Luxemburg und des ehemaligen Herzogtums Nassau in Vergangenheit und

Gegenwart, Luxembourg,1990

• Die geistliche Ritterorden Europas, Sigmaringen, 1980
• Christian Steeb, Die Ritterbünde des Spätmittelalters, Ihre Entstehung und Bedeutung für die Entwicklung des europäischen Ordenswesen, Graz, 1996
• Holger Kruse, Werner Paravicini, Andreas Ranft, Ritterorden und Adelsgesellschaften im spätmittelalterlichen Deutschland, Frankfurt/Main, 1991
• Frommer, Über Ordens-Insignien auf mittelalterlichen Grabdenkmalen in: Mitteilungen der k.k. Zentral-Commission zur Erhaltung der Baudenkmale,

15, Wien 1870

• Galbreath, Jequier, Lehrbuch der Heraldik, Lausanne, 1978
• Codex zum Computer, 250 Jahre Universitätsbibliothek Innsbruck, Katalog zur Ausstellung des Tiroler Landesmuseums Ferdinandeum Innsbruck

in Zusammenarbeit mit der Universitätsbibliothek Innsbruck, Innsbruck 1996

• Hermann Mau, Die Rittergesellschaften mit St. Jörgenschild in Schwaben, Stuttgart, 1941
• J. Siebmacher, Großes und allgemeines Wappenbuch, Band A, Geschichte der Heraldik, Nürnberg 1890
• Bonnani, Fillipo, Catalogo degli ordini equestri e militari, Rom 1771
• Heinrich F. Michetschläger, Das Ordenswesen der gewesenen Österreichisch-Ungarischen Monarchie, Wien 1918/19

Resursi internetā par šo tēmu

• Encyclopaedia Humana Hungarica 03.
• Simboli un emblēmas (ungāru val.)
• Az osztrák kitüntetések (ungāru val.)
• Oswald von Wolkenstein und der Drachenorden
• Drachenorden im Wappen