Dzjiņu impērija
Dzjiņu impērija jeb Lielā Dzjiņu valsts (ķīn. 大金, pinj. Dà Jin, džurč. Anchun Gurun, an. Great Jin, Jin dynasty, vc. Jin-Reiches, Jin-Dynastie, kr. империя Цзинь, династия Цзинь) – no 1115. līdz 1234. gadam Ziemeļķīnas teritorijā pastāvējusi valsts.
Valsti izveidoja džurčeņu Vaņjanu klana vadonis Aguda (1068-1123), kurš apvienoja džurčeņu ciltis un sāka sacelšanos pret Ļao valsti. 1115. gadā viņš cilšu aristokrātijas kopsapulcē tika ievēlēts par augstāko valdnieku, imperatoru, nosauca savu valsti un dinastiju par dzjiņ - "zelts", - t.i. "zelta impēriju". Līdz Agudas nāvei 1123. gadā džurčeņi bija iekarojuši visu Mandžūriju un daļu Austrummongolijas, bet 1125. gadā tika saņemts gūstā kidaņu valdnieks un Ļao valsts beidza pastāvēt. Laikā no 1125. līdz 1141. gadam Dzjiņu impērija vērsās pret Sunu impēriju, un iekaroja teritoriju līdz Huanhe upei, pabeidzot savas valsts paplašināšanu.
Džurčeņu kopskaits 1207. gadā bija 6 158 636 cilvēki, dzīvoja pamatā valsts ziemeļaustrumu mežastepē. No tiem vairāki simti tūkstošu bija tradicionāli karavīri, kas bija izvietoti valsts centrālajās un dienvidu pilsētās. Kopā valstī bija ap 40 000 000 iedzīvotāju. Avotos nav ziņu par kādu izteiktu antagonismu džurčeņu un ķīniešu (haņu) starpā. Valsts pārvaldes ērtības labad bija sadalīta 19 provincēs. Uzturot nomadu tradīciju, imperatoram un tā galmam nebija pastāvīgas rezidences. Bija vairākas galvaspilsētas - dienvidos Kaifina, ziemeļos Dadina, rietumos Datuna, ziemeļos Ļaojana, - kur uz laiku, atkarībā no gadalaika un politiskajām aktualitātēm, uzturējās valdnieks. Visnozīmīgākā bija vidus galvaspilsēta, Džundu (mūsd. Pekina).
Bruņotie spēki bija ap 1 000 000 vīru lieli, pamatā izvietota garnizonos pilsētās. Bija arī vairākus simtus tūkstošu liela aktīvā armija, kas bija izmitināta karaspēka nometnēs un gatava jebkurā brīdī doties ceļā. Valsts aizsardzība, pretēji tradicionālajai senķīniešu koncepcijai, bija vērsta nevis pret ziemeļiem, bet pret dienvidiem, kur gar Huanhe upi bija izbūvēta cietokšņu sistēma, sargājot robežu un atbalstot iespējamos karagājienus uz Dienvidu Sunu impēriju. Tradicionālo džurčeņu akcentu uz kavalērijas karošanas taktiku XIII gs. jau bija nomainījusi klasiskā ķīniešu kājnieku karaspēka taktika. Ziemeļu robeža bija vāji piesegta, jo Dzjiņu valsts ttiecības ar ziemeļu nomadu tautām veidoja pēc vasalitātes principa, biežāk uzsūtot nepaklausīgajām ciltīm draudzīgos vasaļus, kam palīdzēja impērijas ekspedīcijas korpuss.
Ekonomika bija agrāra. Lielākos ienākumus valstij deva muita no tirdzniecības pa Zīda ceļu un nodokļi. Visai lielas summas valsts kasē ienāca arī no pusatkarīgajām valstīm vai kaimiņiem, kas ar mesliem atpirkās no iespējamā iebrukuma. Tā Dienvidu Sunu impērija kopš 1142. gada līguma ik gadu maksāja meslos 250 000 saišķus ar monētām un 250 000 ļanus sudraba (1 ļans = 37 grami). Vislielākie valsts izdevumi bija armijas uzturēšanai, kā arī Huanhe upes baseina dambju, kanālu un slūžu sistēmas uzturēšana kārtībā un paplašināšana.
1211. gadā sākās sistemātiski Mongoļu impērijas armijas iebrukumi, ko no dienvidiem atbalstīja Dienvidu Sunu impērija. 1213. gadā ienaidnieku rokās krita Džunda, bet imperators ar galmu paglābās dienvidu galvaspilsētā. 1233. gadā mongoļi ieņēma arī to, bet 1234. gadā pēdējais Dzjiņu valsts imperators Aidzuns, lai nekristu gūstā, izdarīja pašnāvību. Dzjinu valsts beidza pastāvēt.
| tempļa vārds (廟號 miàohào) |
pēcnāves vārds (諡號 shìhào) |
vārds (姓名 xìngmíng) |
valdīšanas laiks |
valdīšanas devīze (年號 niánhào), tās laiks |
|---|---|---|---|---|
| Vēsturiski visbiežāk lieto: dinastijas apzīmējums (Dzjiņ) + pēcnāves vārds vai tempļa vārds | ||||
| Taidzu (太祖 - Tàizǔ) |
sarežģīts, nelieto |
Vaņjans Aguda (完顏阿骨打 - Wányán Āgǔdǎ) |
1115.-1123. |
|
| Taidzuns (太宗 - Tàizōng) |
sarežģīts, nelieto |
Vaņjans Vucjimai (完顏吳乞買 - Wányán Wúqǐmǎi) vai |
1123.-1134. |
|
| Sjidzuns (熙宗 - Xīzōng) |
sarežģīts, nelieto |
Vaņjans Hela (完顏合剌 - Wányán Hélá) vai |
1135.-1149. |
|
| nav zināms | Hailinvans (海陵王 - Hǎilíngwáng) |
Vaņjans Lians (完顏亮 - Wányán Liàng) |
1149.-1161. |
|
| Šidzuns (世宗 - Shìzōng) |
sarežģīts, nelieto |
Vaņjans Juns (完顏雍 - Wányán Yōng) |
1161.-1189. |
|
| Džandzuns (章宗 - Zhāngzōng) |
sarežģīts, nelieto |
Vaņjans Dzjins (完顏璟 - Wányán Jǐng) |
1190.-1208. |
|
| nav zināms | Veišaovans (衛紹王 - Wèishàowáng) vai |
Vaņjans Jundzji (完顏永濟 - Wányán Yǒngjì) |
1209.-1213. |
|
| Sjuaņdzuns (宣宗 - Xuānzōng) |
sarežģīts, nelieto |
Vaņjans Sjuņs (完顏珣 - Wányán Xún) |
1213.-1223. |
|
| Aidzuns (哀宗 - Āizōng) |
sarežģīts, nelieto |
Vaņjans Šousju (完顏守緒 - Wányán Shǒuxù) |
1224.-1234. |
|
| nav zināms | Modi (末帝 - Mòdì) |
Vaņjans Čenliņs (完顏承麟 - Wányán Chénglín) |
1234. | nav zināms |
Literatūra par šo tēmu
- Воробьёв М.В. Культура чжурчжэней и государство Цзинь (X в. -1234 г.). - Москва, 1983
- Гончаров С.Н. Китайская средневековая дипломатия: отношения между империями Цзинь и Сун, 1127-1142. - Москва, 1986
- Воробьев М.В. Чжурчжэни и государство Цзинь. - Москва, 1975
