Atšķirības starp "Itālijas karaliste 1861.-1947." versijām
m |
m |
||
| 19. rindiņa: | 19. rindiņa: | ||
| colspan="2" style="padding-bottom:1em;text-align:center;" | [[Attēls:1864_Johnson_Map_Italy.jpg|150px]] | | colspan="2" style="padding-bottom:1em;text-align:center;" | [[Attēls:1864_Johnson_Map_Italy.jpg|150px]] | ||
|} | |} | ||
| − | '''Itālijas karaliste''' (it. ''Regno d'Italia'', an. ''Kingdom of Italy'', vc. ''Königreich Italien'', kr. ''королевство Италия'') - valsts Dienvideiropā, Apenīnu pussalā, laikā no 1861. līdz 1947. gadam. Izveidojās 1848.-1849. gadu revolūcijas un 50.-60. gadu panitālisma kustības rezultātā, kad pakāpeniski [[Sardīnijas karaliste]] politiska un militāra procesa ceļā (plebiscīti, inspirētas sacelšanās, tieša militāra konfrontācija) | + | '''Itālijas karaliste''' (it. ''Regno d'Italia'', an. ''Kingdom of Italy'', vc. ''Königreich Italien'', kr. ''королевство Италия'') - valsts Dienvideiropā, Apenīnu pussalā, laikā no 1861. līdz 1947. gadam. Izveidojās 1848.-1849. gadu revolūcijas un 50.-60. gadu panitālisma kustības rezultātā, kad pakāpeniski [[Sardīnijas karaliste]] politiska un militāra procesa ceļā (plebiscīti, inspirētas sacelšanās, tieša militāra konfrontācija) pievienoja sev [[Abu Sicīliju karaliste|Abu Sicīliju karalisti]], Umbriju, Austrijas-Prūsijas kara laikā atņēma [[Austrijas impērija]]i Lombardiju, Toskanu, Parmu, Modenu, Venēciju. Karaliste tika proklamēta 1861. gadā kā [[konstitucionālā monarhija]], karalis Viktors Emanuels II (''Vittorio Emanuele II''). Valsts paplašināšanās process beidzās 1870. gadā pēc [[Pāvesta valsts]] anektēšanas. 1871. gadā par galvaspilsētu tika proklamēta Roma. |
Visai izteikta agrāra ekonomika, valsts saimnieciskajā politikā dominēja [[protekcionisms]]. Visai plaša emigrācija, it sevišķi no dienvidu reģioniem. Ārpolitikā 1882. gadā noslēdza ar [[Vācijas impērija|Vācijas impēriju]] un [[Austroungārijas impērija|Austroungārijas impēriju]] t.s. [[Trejsavienība|Trejsavienību]]. Iekaroja Etiopiju un Eritreju, izveidojot tur [[kolonija]]s, 1912. gadā atņēma [[Osmaņu impērija]]i Lībiju. Gadsimta sākumā sākās aktīva dzelzceļu, ceļu un ostu infrastruktūras izbūve, ziemeļu reģionu industrializācija. [[1. Pasaules karš|1. Pasaules karā]] iesaistījās tikai 1915. gadā [[Antante]]s pusē (1919. gadā ieguva Dienvidtiroli un Istras pussalu). | Visai izteikta agrāra ekonomika, valsts saimnieciskajā politikā dominēja [[protekcionisms]]. Visai plaša emigrācija, it sevišķi no dienvidu reģioniem. Ārpolitikā 1882. gadā noslēdza ar [[Vācijas impērija|Vācijas impēriju]] un [[Austroungārijas impērija|Austroungārijas impēriju]] t.s. [[Trejsavienība|Trejsavienību]]. Iekaroja Etiopiju un Eritreju, izveidojot tur [[kolonija]]s, 1912. gadā atņēma [[Osmaņu impērija]]i Lībiju. Gadsimta sākumā sākās aktīva dzelzceļu, ceļu un ostu infrastruktūras izbūve, ziemeļu reģionu industrializācija. [[1. Pasaules karš|1. Pasaules karā]] iesaistījās tikai 1915. gadā [[Antante]]s pusē (1919. gadā ieguva Dienvidtiroli un Istras pussalu). | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 28. marts, plkst. 15.06
| |
| pastāv | 1861.-1946. |
| galvaspilsēta | Roma |
| karaļi |
|
| |
Itālijas karaliste (it. Regno d'Italia, an. Kingdom of Italy, vc. Königreich Italien, kr. королевство Италия) - valsts Dienvideiropā, Apenīnu pussalā, laikā no 1861. līdz 1947. gadam. Izveidojās 1848.-1849. gadu revolūcijas un 50.-60. gadu panitālisma kustības rezultātā, kad pakāpeniski Sardīnijas karaliste politiska un militāra procesa ceļā (plebiscīti, inspirētas sacelšanās, tieša militāra konfrontācija) pievienoja sev Abu Sicīliju karalisti, Umbriju, Austrijas-Prūsijas kara laikā atņēma Austrijas impērijai Lombardiju, Toskanu, Parmu, Modenu, Venēciju. Karaliste tika proklamēta 1861. gadā kā konstitucionālā monarhija, karalis Viktors Emanuels II (Vittorio Emanuele II). Valsts paplašināšanās process beidzās 1870. gadā pēc Pāvesta valsts anektēšanas. 1871. gadā par galvaspilsētu tika proklamēta Roma.
Visai izteikta agrāra ekonomika, valsts saimnieciskajā politikā dominēja protekcionisms. Visai plaša emigrācija, it sevišķi no dienvidu reģioniem. Ārpolitikā 1882. gadā noslēdza ar Vācijas impēriju un Austroungārijas impēriju t.s. Trejsavienību. Iekaroja Etiopiju un Eritreju, izveidojot tur kolonijas, 1912. gadā atņēma Osmaņu impērijai Lībiju. Gadsimta sākumā sākās aktīva dzelzceļu, ceļu un ostu infrastruktūras izbūve, ziemeļu reģionu industrializācija. 1. Pasaules karā iesaistījās tikai 1915. gadā Antantes pusē (1919. gadā ieguva Dienvidtiroli un Istras pussalu).
1922. gadā par valdības galvu kļuva Musolini, un karaļa vara, iedibinoties autoritārajam režīmam, kļuva visai simboliska. 1926.-1934. gados izveidojās korporatīva valsts (t.s. Musolini režīms). 1939. gadā tika likvidēta parlamenta Deputātu palāta, to aizvietojot ar fašistu organizāciju un korporāciju palātu. II Pasaules karā Itālijas karaliste iesaistījās Vācijas pusē. 1943. gadā Musolini režīms tika gāzts, bet Itālijas ziemeļus un centrālo daļu okupēja Vācija, izveidojot tur fiktīvu Solo republiku, kas pastāvēja līdz 1945. gada aprīlim. Pēc referenduma 1946. gada 18. jūnijā monarhija tika atcelta un proklamēta Itālijas Republika.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 56. lpp.
- Christopher Seton-Watson. Italy from Liberalism to Fascism: 1870 to 1925. - Methuen & Co. Ltd.: Londres, 1967
- Barclay Glen St. J. The Rise and Fall of the New Roman Empire. - Sidgwick & Jackson: London, 1973
- Bosworth Richard J.B. Italy and the Approach of the First World War. - The Macmillan: London, 1983
- Italy in the Nineteenth Century: 1796-1900. / Davis John A., ed. - Oxford University Press, 2000
- Rudolf Lill. Geschichte Italiens in der Neuzeit. - WBG: Darmstadt, 1986, ISBN 3-534-06746-0
- Anne Bruch. Italien auf dem Weg zum Nationalstaat. Giuseppe Ferraris Vorstellungen einer föderal-demokratischen Ordnung. - Krämer: Hamburg, 2005, ISBN 3-89622-077-2
