Atšķirības starp "Janičāri" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:yanicares.jpg|right|thumb|400px|XX gs. sākums]] | [[Attēls:yanicares.jpg|right|thumb|400px|XX gs. sākums]] | ||
| − | '''Janičāri''' (no turk. ''ينيچرى, yeniçeri'' - "jaunie kareivji") jeb '''janičāru korpuss''' (''yeniçeri odžak'') - [[Osmaņu impērija]]s [[Bruņotie spēki|bruņoto spēku]] regulārās [[Strēlnieki|strēlnieku]] daļas, kā arī priviliģēta pavalstnieku ktegorija XIV-XIX gs. Kā regulārs kājnieku karaspēks, korpuss (''odžak'') izveidots 1329. gadā no karagūstekņiem - piederēja [[Sultāns|sultānam]] (''kapıkulu'' - durvju vergs), - vēlāk no pakļauto kristīgo tautu jauniešiem, kurus [[Rekrutēšana|rekrutēja]] īpašu [[Rekrūši|rekrūšu]] nodevu (''devşirme'') veidā, kad no katrām 40 ģimenēm vajadzēja atdot dienestā vienu 14-16 gadus vecu pusaudzi (rekrutējamo vecums dažādos laikos dažāds). Skaits svārstījās no 1000 līdz 200 000 '' | + | '''Janičāri''' (no turk. ''ينيچرى, yeniçeri'' - "jaunie kareivji") jeb '''janičāru korpuss''' (''yeniçeri odžak'') - [[Osmaņu impērija]]s [[Bruņotie spēki|bruņoto spēku]] regulārās [[Strēlnieki|strēlnieku]] daļas, kā arī priviliģēta pavalstnieku ktegorija XIV-XIX gs. Kā regulārs kājnieku karaspēks, korpuss (''odžak'') izveidots 1329. gadā no karagūstekņiem - piederēja [[Sultāns|sultānam]] (''kapıkulu'' - durvju vergs), - vēlāk no pakļauto kristīgo tautu jauniešiem, kurus [[Rekrutēšana|rekrutēja]] īpašu [[Rekrūši|rekrūšu]] nodevu (''devşirme'') veidā, kad no katrām 40 ģimenēm vajadzēja atdot dienestā vienu 14-16 gadus vecu pusaudzi (rekrutējamo vecums dažādos laikos dažāds). Skaits svārstījās no 1000 līdz 200 000 ''janičāru'', atkarībā no laikaposma. |
Versija, kas saglabāta 2010. gada 4. augusts, plkst. 19.49
Janičāri (no turk. ينيچرى, yeniçeri - "jaunie kareivji") jeb janičāru korpuss (yeniçeri odžak) - Osmaņu impērijas bruņoto spēku regulārās strēlnieku daļas, kā arī priviliģēta pavalstnieku ktegorija XIV-XIX gs. Kā regulārs kājnieku karaspēks, korpuss (odžak) izveidots 1329. gadā no karagūstekņiem - piederēja sultānam (kapıkulu - durvju vergs), - vēlāk no pakļauto kristīgo tautu jauniešiem, kurus rekrutēja īpašu rekrūšu nodevu (devşirme) veidā, kad no katrām 40 ģimenēm vajadzēja atdot dienestā vienu 14-16 gadus vecu pusaudzi (rekrutējamo vecums dažādos laikos dažāds). Skaits svārstījās no 1000 līdz 200 000 janičāru, atkarībā no laikaposma.
XVII gs. otrajā pusē rekrutēšana beidzās janičāros sāka uzņemt kā kristiešu, tā musulmaņu u.c. ticību brīvprātīgos (pieņemot islamu). Uzturēšanās bija tikai kazarmās, kur sadzīve izcēlās ar savam laikam neparasti stingru disciplīnu, efektīvu apmācību programmu, pastāvīgiem treniņiem - korpuss bija viņu mājas un ģimene, un sultāns bija viņu tēvs. Tikai 25 gadu vecumā pēc pārbaudījumu izturēšanas rekrūtis tika ieskaitīts korpusa rindās. Līdz demobilizācijai bija jāievēro celibāts (nedrīkstēja nodarboties ne ar tirdzniecību. amatniecību vai ko citu, kas neattiecās uz karadienestu), atšķirībā no pārējiem musulmaņiem, bija aizliegts nēsāt bārdu (varēja audzēt tikai ūsas). Korpusa dzīves regulu sarakstīja dervišu svētai Hadži Bektašs Vali, un derviši bija pastāvīgi štata reliģiskie kuratori. Korpuss mantoja arī visu mirušo janičāru mantu. XVIII gs vidū janičāri ieguva tiesības nodarboties ar tirdzniecību, amatniecību, kopš XVI gs. drīkstēja precēties un pieteikt savus bērnus dienestam korpusā. No janičāruvidus nāca leils skaits valsts pārvaldes darbinieku. Atvaļinātie janičāri saņēma pensiju un valsts gādāja arī par to bērniem.
Savas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos bija spēcīgākā kājnieku ieroču šķira Rietumu puslodē. Ar laiku janičāru privilēģiju skaits auga, disciplīna kļuva vājāka, Stambulas garnizonu aktīvi sāka izmantot galma intrigās un apvērsumos (līdzīgi kā Krievijas imperatora gvarde), līdz beidzot 1826. gadā janičāru pulkus kā karadarbībai nederīgus un valsts varai bīstamus izformēja.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 125. lpp.
