Kalpaks Oskars

Oskars Kalpaks (1882.-1919.) - virsnieks, apakšpulkvedis, pirmais latviešu bruņotos spēku virspavēlnieks.

Dzimis 1882. gada 6. janvārī (p.v.st.) Vidzemes guberņas Cēsu apriņķa Meirānu pagasta (tagad Madonas rajona Ošupes pagasta) "Liepsalās", rentnieka Pētera Kalpaka (1850.-1922.) ģimenē. Luterānis. 1892. gadā trīs gadu ziemas mēnešos gāja Visagala pagastskolā. Pēc tam trīs gadus mācījās Lubānas ministrijas skolā. Pēc pamatskolas absolvēšanas nākošajā gadā devās uz Irkutsku, kur sekmīgi izturēja iestājpārbaudījumus Irkutskas kājnieku junkuru skolā (11.08.1904. neizturēja iestājeksāmenus Kazaņas junkuru skolā). 1904. gada 30. oktobrī iecelts par jaunāko apakšvirsnieku; 1905. gada 14. maijā - par apakšvirsnieku. 1908. gada 19. februārī iecelts par jaunāko portupejjunkuru, bet 15. maijā saņēmis podporučika pakāpi. Absolvējis skolu un pirmās kategorijas virsnieku kursus 1908. gada 18. jūnijā. 19. jūnijā ieskaitīts 183. Pultusas kājnieku rezervers pulkā (5.08. ieradies dienesta vietā Varšavā).

No 24. oktobra līdz 3. novembrim pildījis 2. rotas komandiera pienākumus; no 1909. gada 16. maija līdz 27. maijam 3. rotas komandiera pienākumus. 1909. gada 14. jūnijā paaugstināts par vecāko podporučiku. 15. septembrī norīkots uz Varšavas paukošanas skolu (kuru absolvēja 1910. gada 5. maijā). 1911. gada 15. decembrī paaugstināts par poručiku. 1914. gada 20. jūlijā iecelts par etapa rotas komandieri, no 28.07. jaunākais virsnieks ložmetēju komandā, ar kuru augustā nonāca krievu-austriešu frontē Galīcijā. 1915. gada 7. janvārī iecelts par 15. rotas komandieri. 1915. gada 17. septembrī paaugstināts par štabskapitanu un 27. septembrī iecelts par mācību komandas komandieri. 1916. gada 6. oktobrī paaugstināts par kapitanu, 31. oktobrī iecelts par praporščiku kursu priekšnieku. 21. novembrī pārcelts par 1. bataljona komandieri. 1917. gada 13. februārī iecelts par 46. kājnieku divīzijas trieciena grupas komandieri. No 22. februāra 3. rotas komandieris, no 18. jūnija 2. rotas komandieris. Iestājies sociālrevolucionāru partijā. 1917. gada 19. septembrī paaugstināts par apakšpulkvedi. 12. novembrī iecelts par 3. bataljona komandieri. Pēc Oktobra revolūcijas Krievijā, jaunās varas iecelts par pulka komandiera pienākumu izpildītāju. 10. decembrī kareivju deputātu padomes sapulcē ievēlēts par pulka komandieri.

Apbalvojumi

• 17.03.1906. - Sudraba medaļa "Par uzcītību" (За усердие) - par dalību Irkutskas strādnieku nemieru apspiešanā 1905. gada oktobrī.
• 26.08.1912. - Bronzas piemiņas medaļa "100 gadi Tēvijas kara piemiņai" (Вь память 100 лет отечественной войны) ar Vladimira lentu par teicamu dienestu.
• 21.02.1913. - Bronzas piemiņas medaļa "Romanovu dinastijai 300 gadi", par teicamu dienestu.
• 15.01.1915. - Sv. Annas ordenis, IV šķira, par drosmi.
• 10.03.1915. - Sv. Staņislava ordenis, III šķira ar sakrustotiem zobeniem un banti, par kaujām pie Sanas upes.
• 03.10.1915. - Sv. Annas ordenis, III šķira ar sakrustotiem zobeniem un lentes pušķi, par kaujām pie Krakovas.
• 11.09.1915. - Sv. Staņislava ordenis II šķira ar sakrustotiem zobeniem un lentes pušķi.
• 04.11.1915. - Sv. Vladimira ordenis, IV šķira ar sakrustotiem zobeniem un lentes pušķi, par kauju pie Juzefovas.
• 13.11.1916. - Sv. Jura ordenis. IV šķira, par kauju pie Drobišas 1915. gada 17. septembrī.
• 23.12.1916. - Sv. Jura zobens ar uzrakstu "Par drosmi", par kauju pie Zeļonijdvorecas.
• 23.12.1917. - Sv. Annas ordenis, II šķira ar sakrustotiem zobeniem un lentes pušķi, par izcilu dienestu.