Ketlers Jēkabs, Kurzemes hercogs
| |
| Valda | 16.08.1642.-31.07.1681. |
| Sieva | Luīze Šarlote |
| Bērni |
|
| Karaliskais nams | Ketleru dinastija |
| Tēvs | Vilhelms |
| Māte | Sofija no Prūsijas |
| Dzimis | 28.10.1610. Goldingenā |
| Miris | 01.01.1682. Mītavā |
Jēkabs fon Ketlers (Jakob von Kettler, Herzog von Kurland; 1610.-1682.) - Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogs (valda no 1642. gada 16. augusta līdz 1681. gada 31. jūlijam pēc vecā stila (1682. gada 10. janvāris pēc jaunā stila)), Vilhelma dēls. Māte mira dzemdībās, tēvs kļuva par politisko intrigu upuri. Tēvocis atdeva bāreni Brandenburgas radu aizgādniecībā. 1610. gadā Anglijas karalis Džeimss I kļuva par prinča Jēkaba krusttēvu. Zēnu audzināja Berlīnē, viņš absolvēja Leipcigas Universitāti. 1622.–1624. gados studējis arī Rostokas universitātē. 1634. gadā princis Jēkabs devās apceļoja Rietumeiropu, apmeklēja Parīzi un Londonu. Amsterdamā studēja kuģu būvniecību, bet Leidenē – tautsaimniecību un ģeogrāfiju. 1638. gadā kļuva par pavaldoni, apstiprināts par hercogu 1642. gada 16. augustā. 1645. gadā apprecējās ar Brandenburgas kūrfirsta un Prūsijas hercoga Fridriha Vilhelma (Friedrich Wilhelm I, der Große Kurfürst von Brandenburg und Herzog von Preußen, 1620.-1688.) māsu princesi Luīzi Šarloti (Luise Charlotte von Brandenburg, 1617.-1676.). 1658.–1660. gados hercogs bija zviedru gūstā. Miris Jelgavā 1682. gada 1. janvārī 72 gadu vecumā.
Komentāri
Balstīdamies uz merkantīlisma teoriju, Jēkabs muižās uzlaboja lauksaimniecību, attīstīja rūpniecību, tirdzniecību un kuģubūvi. Tika noslēgti tirdzniecības līgumi ar Dāniju, Franciju un Venēciju (1643.g.), Portugāli (1648.g.), Holandi (1653.g.), Angliju (1654.g.), Spāniju (1656.g.) un daudzām citām zemēm, ieskaitot Osmaņu impēriju. 1646. gadā viņš panāca, ka Žečpospoļitas karalis nodod Kurzemes muitas pārvaldi hercoga rokās. 1651. gadā Jēkabs nopirka no Gambijas valdnieka Kumbo Sv. Andreja salu Gambijas upas grīvā, bet 1654. gadā no angļu grāfa Vorvika nopirka Tobāgo salu Dienvidamerikas piekrastē. Hercoga saimniecību pilnīgi sagrāva Krievijas–Polijas–Zviedrijas karš (1653.–1667.).
Nīderlandes karaliene Beatrikse ir hercoga Jēkaba meitas, Kurzemes princeses Marijas Amālijas mazmeita devītajā pakāpē, kā arī otras hercoga meitas Luīzes Elizabetes pēctece, kas apprecējās ar Frīdrihu fon Hesenu–Hamburgu. Viena no abām Jēkaba meitām Marija Amālija (1653.–1711.) apprecējās ar landgrāfu Kārli no Hesenes–Kaseles (Landgraf Karl von Hessen-Kassel). 1720. gadā viņu vecākais dēls Frederiks kļuva par Zviedrijas karali, bet meita Marija–Luīze (1688–1765) apprecējās ar princi Johanu Viljamu Friso no Nasavas–Dīcas (Johann Wilhelm Friso von Nassau-Dietz) (1686–1711). Tieši viņam Anglijas karalis Viljams III, kuram nebija pēcnācēju, 1702. gadā atstāja mantojumā Orānijas prinča titulu un mantu. Johana Viljama Friso dēls, Viljams IV, kļuva par vectēvu pirmajam Nīderlandes karalim Viljamam I, un tādējādi šodien tronī sēdošā karaliene Beatrikse ir Kurzemes princeses Marijas Amālijas pēcnācēja devītajā paaudzē. Karaliene Beatrikse ir ne vien šīs princeses pēcnācēja, bet pēcnācēja arī citam Kurzemes pārstāvim, agrākās karalienes Vilhelmīnes vīram – princim Henriham fon Meklenburgam (Heinrich von Mecklenburg), kurš savukārt bija hercoga Jēkaba otras meitas pēcnācējs. Tā bija Luīze Elizabete, kas bija precējusies ar Frīdrihu fon Hesenhomburgu (Friedrich von Hessen–Hombourg).
1678.-1679. gada ziemā hercogs saslima ar zobu sakņu sastrutojumu un elpceļu kataru, kas pamazâm pārņēma visu elpošanas orgānu sistēmu. Hercoga darba istaba bija mitra, un vilnas tapetes gar sienâm bija sākušas pelēt un trūdēt, atdalot sīkas daļiņas, kas piepildîja gaisu un iekļuva Jēkaba plaušās. Ārsti noteica visdažādākās diagnozes un ārstēja pēc daždažādâm receptēm. Bet hercoga stâvoklis kļuva ļaunâks, un beigâs viņš sâka izklepot plaušu daļas. Tagad sāka rasties aizdomas par valdnieka apburšanu, un galma kamarilja norādīja uz Vecmuižas domēna iecirkņa pārzini Magnusu Luftu (arī Luhtu), vienu no hercoga uzticīgākiem ierēdņiem, kurš ar savu nelokāmību un godīgo raksturu bija ieguvis daudzus ienaidniekus. Viņu arestēja, pratināja, spīdzināja un Bauskā sadedzināja uz sārta. Tikai 1681. gada rudenī hercoga galma ārsts Harders uzgāja īsto slimîbas cēloni un lika pārvietot slimnieku kādā saulainā sausā istabā, bet bija jau par vēlu. 1682. gada Jaungada naktī hercogs mira.
Literatūra
- Juškēvičs J. Kurzemes hercogi un viņu laikmets. – Rīga 1935
- Juškēvičs J. Kurzemes Hercogi un viņu laikmets. (2. pārstrādātais izdevums) - Zvaigzne: Rīga, 1993.
- Dunsdorfs E. Senie stāsti. - Melburna, 1955.
- Latvijas Vēsture. - izd.Goppers M., Stokholma, 1948.
- Zalsters A.E. Hercoga Jēkaba burinieki. - Jumava: Ventspils, 2002.
Resursi internetā par šō tēmu
- Deģis A.D. „Hercoga Jēkaba buras” (apskats par Kurzemes – Zemgales hercogistes ziedu laikiem)
- Kuģu būvēšana. Tobago. Tirdzniecība. - 48 ilustrēti stāsti par Nīderlandi un tās saikni ar Latviju vēsturē un mūsdienās (izstādes katalogs)
- Latvijas dzinējsuņa šķirnes izveidotājs - Jēkabs fon Ketlers
- Lancmanis I. Kurzemes hercogiste – mūžīgais un efemērais. // Akadēmiskās lekcijas. LZA, 2004.
