Atšķirības starp "Korāns" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Korāns''' (ar.: القرآن - ''al qurʼān'') - [[Islams|islamā]] pēdējā svētā grāmata, jeb islama svēto rakstu sērijas noslēdzošais [[Allahs|Dieva]] vēstījums cilvēcei. Vārds "Korāns" nozīmē: ’"lasīšana", "deklamēšana" vai "skandējums" un pārstāsta [[Muhameds, Dieva pravietis|Muhamedam]] dievišķā ceļā atklātās patiesības. 610. gadā netālu no Mekas (toreizējās Mukahas), Hiras alā, kur Muhameds 40 gadu vecumā vientulībā meditēja, enģelis Džibrīls viņu alā apciemoja meditācijas laikā un sniedza dievišķo atklāsmi. Šīs vizitācijas laikā, Džibriels Muhamedam atklāja pirmo no daudzajām dievišķajām vārsmām, kas sastāda ''Korānu''. Pārējās ''Korāna'' nodaļas un vārsmas pravietim tika atklātas nākošo 23 gadu laikā, no 610. līdz 632. gadam. Attiecīgi pats Muhameds nav ''Korāna'' teksta autors, bet gan ar eņģeļa Džibrīla starpniecību, no debesīm atnesto Dieva dievišķo vārdu precīzs pierakstītājs. Musulmaņi tic, ka tāpat kā Dievs caur Džibrīlu Muhamedam atklāja ''Korānu'' tā dzimtajā arābu valodā (tāpat Dievs ir atklājis arī citiem praviešiem svētos rakstus to mātes valodā; šī iemesla dēļ, piemēram, [[Tora]] [[Mozus|Mozum]] tika atklāta ebreju mēlē). Muhameds apkopoja Dieva atklāsmi ritmiskā prozā 114 nodaļās, tādā secībā kādā mēs to tagad varam skatīt ''Korānā'', kas laika gaitā palicis praktiski nemainīgs, un tāds ir arī nonācis līdz mūsdienām. ''Korāns'' ietver visas zināšanas - arī ’’pasaulīgās’’. Visu patieso zināšanu pamatā ir Atklāsme, kuru neviens nedrīkst apšaubīt. | + | '''Korāns''' (ar.: القرآن - ''al qurʼān'') - [[Islams|islamā]] pēdējā svētā grāmata, jeb islama svēto rakstu sērijas noslēdzošais [[Allahs|Dieva]] vēstījums cilvēcei. Vārds "Korāns" nozīmē: ’"lasīšana", "deklamēšana" vai "skandējums" un pārstāsta [[Muhameds, Dieva pravietis|Muhamedam]] dievišķā ceļā atklātās patiesības. 610. gadā netālu no Mekas (toreizējās Mukahas), Hiras alā, kur Muhameds 40 gadu vecumā vientulībā meditēja, enģelis Džibrīls viņu alā apciemoja meditācijas laikā un sniedza dievišķo atklāsmi. Šīs vizitācijas laikā, Džibriels Muhamedam atklāja pirmo no daudzajām dievišķajām vārsmām, kas sastāda ''Korānu''. Pārējās ''Korāna'' nodaļas un vārsmas pravietim tika atklātas nākošo 23 gadu laikā, no 610. līdz 632. gadam. Attiecīgi pats Muhameds nav ''Korāna'' teksta autors, bet gan ar eņģeļa Džibrīla starpniecību, no debesīm atnesto Dieva dievišķo vārdu precīzs pierakstītājs. Musulmaņi tic, ka tāpat kā Dievs caur Džibrīlu Muhamedam atklāja ''Korānu'' tā dzimtajā arābu valodā (tāpat Dievs ir atklājis arī citiem praviešiem svētos rakstus to mātes valodā; šī iemesla dēļ, piemēram, [[Tora]] [[Mozus|Mozum]] tika atklāta ebreju mēlē). Muhameds apkopoja Dieva atklāsmi ritmiskā prozā 114 nodaļās, tādā secībā kādā mēs to tagad varam skatīt ''Korānā'', kas laika gaitā palicis praktiski nemainīgs, un tāds ir arī nonācis līdz mūsdienām. ''Korāns'' ietver visas zināšanas - arī ’’pasaulīgās’’. Visu patieso zināšanu pamatā ir Atklāsme, kuru neviens nedrīkst apšaubīt. ''Korāns'' sastāv no 114 sūrām (nodaļām), kuras satur vairāk nekā 6000 aijātu. Sūras nav sarindotas tādā hronoloģiskā secībā, kādā tās tika atklātas - pravietis tās ir sakārtojis saskaņā ar savu paša Atklāsmi un sūru saturu. Dažādās sūras pārstāsta tos pašus notikumus un problēmas, kas atrodamas [[Bībele|Bībelē]], tādejādi atklājot daudz ko tādu, kas, pēc musulmaņu domām laika gaitā no Bībeles ir izzudis vai apzināti ticis sagrozīts. Lielākā un būtiski vērā ņemamā iezīme ''Korānam'' ir tā, ka cilvēka garīgā vēsture sākas ar Ādamu un kulminē ar Muhamedu. Būtībā ''Korāns'' ir uzskatāms par grāmatu, kurā atklātas cilvēka dzīves pamatmācības. Tajā unikālā un īpašā stilā apskatītas, piemēram, tādas lietas, kā cilvēku attiecības ar Dievu un Viņa unikālajām radībām, Pastarās dienas gaidīšana, ētika, sociālā taisnība, politika, nāciju izcelšanās un izzušana, tiesības, kā arī citi pasaulīgie un ģimenē iespējamie jautājumi. ''Korāns'' iezīmē noteiktu morālu un garīgu attīstību, savienodams to, ar pasaules taisnīguma dziļāko izpratni. Tajā ir atrodami 25 Dieva praviešu dzīves apraksti. Musulmaņi uzskata, ka ''Korānā'' ir rodamas atbildes uz tādiem jautājumiem kā, piemēram: kādi ir mani pienākumi un atbildība saskaņā ar Dieva principiem? Kā man jāattiecas pret ģimeni, draugiem, kolēģiem, klases biedriem, klientiem vai pircējiem un citām Dieva radībām, pat pret apkārtējo vidi? Kā man vajag izprast sevi, ja esmu cilvēciska būtne, kas apveltīta ne tikai ar brīvu gribu, spēju saskatīt cēloni un izdarīt izvēli, bet arī būtne, kurai piemīt dažādas nešķīstas vēlmes un iegribas. |
| − | + | Ar katru jaunu atklāsmi pravietis skandēja jaunu papildinājumu tiem sekotājiem, kas ir tajā mirklī klāt. Klātesošie citātus iemācījās un nodeva tālāk citiem. Vairums viņa sekotāju zināja ''Korāna'' daļas no galvas un vairums to iemācījās no pravieša, pavadīdami ar viņu kopā vairākus gadus. Otrajā gadā pēc Muhameda nāves un pēc Jamamas kaujas, kurā gāja bojā liela daļa to, kas zināja ''Korānu'' no galvas, tādēļ pirmais kalifs un Abu Bekrs lika apkopot ''Korānu'' vienā sējumā. Trešais kalifs Otomans lika izgatavot oficiālas Korāna kopijas izplatīšanai - t.s. Otomana kodekss. ''Korāns'' ir tulkots visās lielākajās pasaules valodās, taču no ticības viedokļa šie tulkojumi ir derīgi tikai kā ''Korāna'' skaidrojumi jeb parindeņi un ne vairāk, jo tikai ''Korāns'' oriģinālā arābu tekstā ir uzskatāms par ''Korānu'' - kā Svēto Rakstu kvintesence. Principā, ''Korānu'' nedrīkst tulkot, jo tā var iznīcināt Dieva vārdu precīzo citējumu, tieši tas ir iemesls, kāpēc [[musulmaņi]] visā pasaulē, neskatoties uz viņu dzimto valodu, vienmēr pūlas mācīties arābiski, jo tikai tā viņi var lasīt un saprast ''Korānu'' tā oriģinālajā formā. | |
==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 28. janvāris, plkst. 12.11
Korāns (ar.: القرآن - al qurʼān) - islamā pēdējā svētā grāmata, jeb islama svēto rakstu sērijas noslēdzošais Dieva vēstījums cilvēcei. Vārds "Korāns" nozīmē: ’"lasīšana", "deklamēšana" vai "skandējums" un pārstāsta Muhamedam dievišķā ceļā atklātās patiesības. 610. gadā netālu no Mekas (toreizējās Mukahas), Hiras alā, kur Muhameds 40 gadu vecumā vientulībā meditēja, enģelis Džibrīls viņu alā apciemoja meditācijas laikā un sniedza dievišķo atklāsmi. Šīs vizitācijas laikā, Džibriels Muhamedam atklāja pirmo no daudzajām dievišķajām vārsmām, kas sastāda Korānu. Pārējās Korāna nodaļas un vārsmas pravietim tika atklātas nākošo 23 gadu laikā, no 610. līdz 632. gadam. Attiecīgi pats Muhameds nav Korāna teksta autors, bet gan ar eņģeļa Džibrīla starpniecību, no debesīm atnesto Dieva dievišķo vārdu precīzs pierakstītājs. Musulmaņi tic, ka tāpat kā Dievs caur Džibrīlu Muhamedam atklāja Korānu tā dzimtajā arābu valodā (tāpat Dievs ir atklājis arī citiem praviešiem svētos rakstus to mātes valodā; šī iemesla dēļ, piemēram, Tora Mozum tika atklāta ebreju mēlē). Muhameds apkopoja Dieva atklāsmi ritmiskā prozā 114 nodaļās, tādā secībā kādā mēs to tagad varam skatīt Korānā, kas laika gaitā palicis praktiski nemainīgs, un tāds ir arī nonācis līdz mūsdienām. Korāns ietver visas zināšanas - arī ’’pasaulīgās’’. Visu patieso zināšanu pamatā ir Atklāsme, kuru neviens nedrīkst apšaubīt. Korāns sastāv no 114 sūrām (nodaļām), kuras satur vairāk nekā 6000 aijātu. Sūras nav sarindotas tādā hronoloģiskā secībā, kādā tās tika atklātas - pravietis tās ir sakārtojis saskaņā ar savu paša Atklāsmi un sūru saturu. Dažādās sūras pārstāsta tos pašus notikumus un problēmas, kas atrodamas Bībelē, tādejādi atklājot daudz ko tādu, kas, pēc musulmaņu domām laika gaitā no Bībeles ir izzudis vai apzināti ticis sagrozīts. Lielākā un būtiski vērā ņemamā iezīme Korānam ir tā, ka cilvēka garīgā vēsture sākas ar Ādamu un kulminē ar Muhamedu. Būtībā Korāns ir uzskatāms par grāmatu, kurā atklātas cilvēka dzīves pamatmācības. Tajā unikālā un īpašā stilā apskatītas, piemēram, tādas lietas, kā cilvēku attiecības ar Dievu un Viņa unikālajām radībām, Pastarās dienas gaidīšana, ētika, sociālā taisnība, politika, nāciju izcelšanās un izzušana, tiesības, kā arī citi pasaulīgie un ģimenē iespējamie jautājumi. Korāns iezīmē noteiktu morālu un garīgu attīstību, savienodams to, ar pasaules taisnīguma dziļāko izpratni. Tajā ir atrodami 25 Dieva praviešu dzīves apraksti. Musulmaņi uzskata, ka Korānā ir rodamas atbildes uz tādiem jautājumiem kā, piemēram: kādi ir mani pienākumi un atbildība saskaņā ar Dieva principiem? Kā man jāattiecas pret ģimeni, draugiem, kolēģiem, klases biedriem, klientiem vai pircējiem un citām Dieva radībām, pat pret apkārtējo vidi? Kā man vajag izprast sevi, ja esmu cilvēciska būtne, kas apveltīta ne tikai ar brīvu gribu, spēju saskatīt cēloni un izdarīt izvēli, bet arī būtne, kurai piemīt dažādas nešķīstas vēlmes un iegribas.
Ar katru jaunu atklāsmi pravietis skandēja jaunu papildinājumu tiem sekotājiem, kas ir tajā mirklī klāt. Klātesošie citātus iemācījās un nodeva tālāk citiem. Vairums viņa sekotāju zināja Korāna daļas no galvas un vairums to iemācījās no pravieša, pavadīdami ar viņu kopā vairākus gadus. Otrajā gadā pēc Muhameda nāves un pēc Jamamas kaujas, kurā gāja bojā liela daļa to, kas zināja Korānu no galvas, tādēļ pirmais kalifs un Abu Bekrs lika apkopot Korānu vienā sējumā. Trešais kalifs Otomans lika izgatavot oficiālas Korāna kopijas izplatīšanai - t.s. Otomana kodekss. Korāns ir tulkots visās lielākajās pasaules valodās, taču no ticības viedokļa šie tulkojumi ir derīgi tikai kā Korāna skaidrojumi jeb parindeņi un ne vairāk, jo tikai Korāns oriģinālā arābu tekstā ir uzskatāms par Korānu - kā Svēto Rakstu kvintesence. Principā, Korānu nedrīkst tulkot, jo tā var iznīcināt Dieva vārdu precīzo citējumu, tieši tas ir iemesls, kāpēc musulmaņi visā pasaulē, neskatoties uz viņu dzimto valodu, vienmēr pūlas mācīties arābiski, jo tikai tā viņi var lasīt un saprast Korānu tā oriģinālajā formā.
