Korāns
Korāns (ar.: أَلْقُرآن - al Qur'ān - "lasījums, skandējums") - islamā pēdējā svētā grāmata, jeb islama Svēto Rakstu sērijas noslēdzošais Dieva vēstījums cilvēcei, pravietim Muhamedam dievišķas atklāsmes ceļā atklātās patiesības. Sastāv no 114 sūrām (nodaļām), kuras satur vairāk nekā 6000 aijātu. Sūras nav sarindotas tādā hronoloģiskā secībā - kādā tās tika atklātas, - bet gan tematiski. Teksts pārstāsta tos pašus notikumus un problēmas, kas atrodamas Bībelē, kā arī 25 musulmaņiem, jūdiem un kristiešiem kopīgo Dieva praviešu dzīves aprakstus, tādejādi atklājot daudz ko tādu, kas, pēc musulmaņu domām laika gaitā no Bībeles ir izzudis vai apzināti ticis sagrozīts. Musulmaņi tic, ka tāpat kā Dievs caur Džibrīlu Muhamedam atklāja Korānu tā dzimtajā arābu valodā (tāpat Dievs ir atklājis arī citiem praviešiem svētos rakstus to mātes valodā,, piemēram, Tora Mozum tika atklāta senebreju valodā). Korāns ir tulkots visās lielākajās pasaules valodās, taču no ticības viedokļa šie tulkojumi ir derīgi tikai kā Korāna skaidrojumi jeb parindeņi un ne vairāk, jo tikai teksts arābu valodā ir uzskatāms par autentisku. Šī iemesla dēļ musulmaņi visā pasaulē, neraugoties uz etnisko piederību, skaita aijātas arābiski.
Kā vēsta leģenda, 610. gadā netālu no Mekas (toreizējās Mukahas), Hiras alā, kur Muhameds 40 gadu vecumā vientulībā meditēja, eņģelis Džibrīls viņu apciemoja un sniedza dievišķo atklāsmi un pirmo no daudzajām dievišķajām vārsmām, kas sastāda Korānu. Pārējās Korāna nodaļas un vārsmas pravietim tika atklātas nākošo 23 gadu laikā, no 610. līdz 632. gadam. Attiecīgi, saskaņā ar šo koncepciju, pats Muhameds nav Korāna teksta autors, bet gan ar eņģeļa Džibrīla starpniecību, no debesīm atnesto Dieva dievišķo vārdu precīzs atstāstītājs. Ar katru jaunu atklāsmi pravietis skandēja jaunu papildinājumu tiem sekotājiem, kas ir tajā mirklī klāt. Klātesošie citātus iemācījās un mutvārdos nodeva tālāk. Pēc Muhameda nāves 632. gadā kalifs Abu Bekrs uzdeva pravieša rakstvedim Saidam ibn Thabitam apkopot visu, ko Muhameds tika teicis un sekotāji atcerējās. Šo Korānu uzticēja glabāt pravieša atraitnei, savukārt kalifātā izplatījās tā noraksti vai citu veikti pravieša teiktā pieraksti. Vēlāk Saids sastādīja jaunu Korāna redakciju (tā kā absolūti vienīgā pareizā versija tika kanonizēta Kairā 1923. gadā).
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 181. lpp.
