Atšķirības starp "Krievijas imperatora gvarde" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
(jauns šķirklis)
 
m
 
(20 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Gvarde''' (kr. ''гвардия'', no it. ''guardia'' - "apsardze", elitāra izlases karaspēka vienība) - [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] izveidota 1698. gadā imperatora [[Pēteris I|Pētera I]] valdīšanas sākumā, no Preobraženskas (''Преображенский лейб-гвардии полк'') un Semjonovskas (''Семёновский лейб-гвардии полк'') kājnieku pulkiem. Sākotnēji šie pulki tika nokomplektēti no dzimtcilvēkiem, bet vēlāk, iegūstot elitāras karaspēka daļas statusu, tos sāka komplektēt no muižniekiem. Saskaņā ar gvardes nolikumu, katram muižniekam dienestu bija jāsāk kā ierindniekam, par virsnieku kļūstot tikai izdienas un kaujas nopelnu rezultātā ar tiešu imperatora rīkojumu. Vēstures literatūrā, ja runa ir par "gvardi" saistībā ar iekšpolitiskajiem notikumiem Krievijas impērijā, parasti tiek domāti galvaspilsētas garnizona gvardes pulki, nevis armijas vienības, kurām bija gvardes nosaukums. Gvardes vēsture Krievijas impērijā līdz XIX gs. dalījās 2 posmos: 1) Pētera I izveidotie gvardes pulki un Elizabetes leibkompānija kā muižnieku izdienas vieta galvaspilsētas garnizonā, reālā karadarbībā nepiedalījās, nodarbojās ar uzdzīvi un valsts apvērsumu rīkošanu; šis posms beidzās [[1825]]. gada decembrī, kad pēc neveiksmīga valsts apvērsuma mēģinājuma šos gvardes pulkus pārformēja un iekļāva [[armija]]s sastāvā; 2) elitāras armijas gvardes vienības, kuras gvardes statusu bija nopelnījušas vai nu kaujas laukā, vai speciāli izveidotas īpaši grūtiem uzdevumiem.
+
'''Gvarde''' (kr. ''гвардия'') - priviliģētas [[gvarde]]s vienības, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] izveidotas 1698. gadā<ref>No Preobraženskas (''Преображенский лейб-гвардии полк'') un Semjonovskas (''Семёновский лейб-гвардии полк'') kājnieku pulkiem (sākotnēji šie pulki tika nokomplektēti no dzimtcilvēkiem, bet vēlāk, iegūstot elitāras karaspēka daļas statusu, tos sāka komplektēt no [[Muižniecība|muižniekiem]]) - saskaņā ar gvardes nolikumu, katram muižniekam dienestu bija jāsāk kā ierindniekam, par virsnieku kļūstot tikai izdienas un kaujas nopelnu rezultātā ar tiešu imperatora rīkojumu).</ref> un Elizabetes ''leibkompānija''. Gvardes dienesta vieta bija galvaspilsētas garnizonā un imperatora galmā, reālā karadarbībā gvarde nepiedalījās. Pamata pildīja sardzes dienesta funkcijas, brīvajā laikā nodarbojās ar uzdzīvi un valsts apvērsumu rīkošanu. Katrīnas II favorīts Andrejs Bolotovs: “Gvardes pulkos valdošo nekārtību papildināja arī tas, ka tie bija pārpildīti ar virsniekiem, taču to pat puse neatradās vis pulkos, bet dzīvoja Maskavā un citās guberņas pilsētās, un dienesta vietā uzdzīvoja, spēlēja kārtis, pucējās; taču katru gadu saņēma paaugstinājumu pakāpē tik strauji, ka jau pēc 10 gadiem no praporščikiem uzdienēja līdz brigadiera pakāpei un nekad mūsu armijā nav bijis tik daudz brigadieru. (..) Vajadzēja tikai iekļūt gvardē lai, tā teikt, uzlidotu, saņemot katru gadu paaugstinājumu, dažos gados kļūtu par kapteini, bet tad jau uzreiz par pulkvedi, saņemot pulku un ienākumus vairāku desmitu tūkstošu apmērā, vai tapa par brigadieri." Nonāca pat tik tālu, ka gvardes dienestā par seržantiem uzņēma pat jaundzimušos vai pat vēl tikai mātes vēderā esošos, lai sasniedzot pilngadību tie, pateicoties “dienesta stāžam”, automātiski būtu jau virsnieki pulkā, kurā nekad nebija bijuši. Gvardes pulkā seržantam personīgo mantu pārvadāšanai oficiāli pienācās 16 vezumi, savukārt armijas lauka daļu pulkvedim – tikai pieci. Militārās izglītības nebija ne tikai “neklātienes” gvardiem, bet arī tiem, kas tomēr apmeklēja dienestu. Vienīgais, ko gvardam vajadzēja mācēt iet ierindā vienā solī un zināt, ko šautenei jāparauj, lai tā izšautu.  Gvardu pienākums bija stāvēt sardzē pilī. Laikabiedru atmiņas liecina, ka vai ik dienu gvardes virsnieki devās pildīt savus sūros dienesta pienākumus, piedzērušies tā, ka knapi turējās kājās. Pēteris III, kurš, kā liecina avoti, ļoti rūpējās par armijas un flotes kaujas spējām, gvardi dziļi nicināja, dēvējot par “janičāriem”: “Viņi tikai bloķē rezidenci, nav derīgi nekādam darbam vai dienestam, un vienmēr būs bīstami valdībai”. 1825. gada decembrī pēc kārtējā, taču šoreiz neveiksmīga valsts apvērsuma - t.s. [[Dekabristu dumpis|dekabristu dumpja]], - mēģinājuma imperatora gvardes pulkus izformēja, izveidojot jaunu miesassardzes vienību, rekrutētu pēc jauniem principiem. Sākot ar 1826. gadu "gvardes" nosaukumu sāka piešķirt armijas vienībām, kuras īpašu statusu bija nopelnījušas vai nu kaujas laukā, vai bija speciāli izveidotas īpaši grūtiem uzdevumiem. Vēstures literatūrā, ja runa ir par "gvardi" saistībā ar iekšpolitiskajiem notikumiem Krievijas impērijā, visbiežāk tiek domāti galvaspilsētas garnizona gvardes pulki, nevis armijas vienības, kurām bija gvardes nosaukums. 1918. gadā ''gvardes'' daļas tika izformētas, bet daudzi to virsnieki iesaistījās t.s. [[Baltā gvarde|baltās gvardes]] kustībā.
  
−
[[Katrīna II|Katrīnas II]] uzticības persona kņaziene Daškova savās atmiņās raksta: “Gvardes pulkiem bija ievērojama loma galmā, jo bija it kā daļa no tā štata. Tie negāja karot, kņazs Trubeckojs nepildīja savus ģenerālfeldmaršala pienākumus”. Otrs Katrīnas II favorīts Andrejs Bolotovs: “Gvardes pulkos valdošo nekārtību papildināja arī tas, ka tie bija pārpildīti ar virsniekiem, taču to pat puse neatradās vis pulkos, bet dzīvoja Maskavā un citās guberņas pilsētās, un dienesta vietā uzdzīvoja, spēlēja kārtis, pucējās; taču katru gadu saņēma paaugstinājumu pakāpē tik strauji, ka jau pēc 10 gadiem no praporščikiem uzdienēja līdz brigadiera pakāpei un nekad mūsu armijā nav bijis tik daudz brigadieru... Vajadzēja tikai iekļūt gvardē lai, tā teikt, uzlidotu, saņemot katru gadu paaugstinājumu, dažos gados kļūtu par kapteini, bet tad jau uzreiz par pulkvedi, saņemot pulku un ienākumus vairāku desmitu tūkstošu apmērā, vai tapa par brigadieri." Nonāca pat tik tālu, ka gvardes dienestā par seržantiem uzņēma pat jaundzimušos vai pat vēl tikai mātes vēderā esošos, lai sasniedzot pilngadību tie, pateicoties “dienesta stāžam”, automātiski būtu jau virsnieki pulkā, kurā nekad nebija bijuši. Gvardes pulkā seržantam personīgo mantu pārvadāšanai oficiāli pienācās 16 vezumi, savukārt armijas lauka daļu pulkvedim – tikai pieci. Militārās izglītības nebija ne tikai “neklātienes” gvardiem, bet arī tiem, kas tomēr apmeklēja dienestu. Vienīgais, ko gvardam vajadzēja mācēt iet ierindā vienā solī un zināt, ko šautenei jāparauj, lai tā izšautu. Gvardu pienākums bija stāvēt sardzē pilī. Laikabiedru atmiņas liecina, ka vai ik dienu gvardes virsnieku “kungi” devās pildīt savus sūros dienesta pienākumus, piedzērušies tā, ka knapi turējās kājās. [[Pēteris III]], kurš, kā liecina avoti, ļoti rūpējās par armijas un flotes kaujas spējām, gvardi dziļi nicināja, dēvējot par “janičāriem”: “Viņi tikai bloķē rezidenci, nav derīgi nekādam darbam vai dienestam, un vienmēr būs bīstami valdībai”.
+
==== Gvardes īstenotie valsts apvērsumi Krievijas impērijā ====
 +
 
 +
* 1725. gada 28. janvārī (8. februārī pēc jaunā stila) gvardes sarīkotā pučā no troņa tika gāzts likumīgais troņmantnieks Pēteris (vēlāk [[Pēteris II, Krievijas imperators|Pēteris II]]), un tronī kāpa [[Katrīna I, Krievijas imperatore|Katrīna I]].
 +
* 1740. gada naktī no 8. uz 9. novembri gvarde gāza reģentu [[Bīrons Ernsts Johans, Kurzemes hercogs|Bīronu]].
 +
* 1741. gada 25. novembrī (6. decembrī pēc jaunā stila) gvardes sarīkotā pučā no troņa tika gāzts mazgadīgais [[Ivans VI, Krievijas imperators|Ivans VI]], un tronī kāpa [[Elizabete, Krievijas imperatore|Elizabete]].
 +
* 1762. gada 28. jūnijā (9. jūlijā pēc jaunā stila) gvardes sarīkotā pučā no troņa tika gāzts [[Pēteris III, Krievijas imperators|Pēteris III]], un tronī kāpa [[Katrīna II, Krievijas imperatore|Katrīna II]]
 +
* 1801. gada 11. martā (23. martā pēc jaunā stila) gvardes virsnieku sarīkotā atentātā tika nogalināts [[Pāvils I, Krievijas imperators|Pāvils I]].
 +
* 1825. gada 14. decembrī (26. decembrī pēc jaunā stila) neveiksmīgs gvardes apvērsuma mēģinājums, t.s. [[dekabristu dumpis]] - mēģinājums gāzt no troņa imperatoru [[Nikolajs I, Krievijas imperators|Nikolaju I]].
 +
 
 +
==== Atsauces un paskaidrojumi ====
 +
 
 +
{{atsauces}}
 +
 
 +
== Literatūra ==
 +
 
 +
* Россия и Романовы: Россия под скипетром Романовых. Очерки из русской истории за время с 1613 по 1913 год / под.ред. П. Н. Жуковича. — Москва; Ростов-на-Дону: Танаис, 1992
 +
* Бойцов М.А. Со шпагой и факелом. Дворцовые перевороты в России: 1725-1825. - Москва, 1991
 +
* Павленко Н.И. Страсти у трона: история дворцовых переворотов. - Москва, 1996
 +
 
 +
== Resyrsi internetā par šo tēmu ==
 +
 
 +
* [http://army.armor.kiev.ua/hist/lg-izmail.shtml Ладыгин И.В. Лейб-гвардии  Измайловский полк]
 +
* [http://www.genstab.ru/dec_main.htm Габаев Г.С. Гвардия в декабрьские дни 1825 года]
  
 
[[Kategorija:Krievijas impērijas armijas vienības]]
 
[[Kategorija:Krievijas impērijas armijas vienības]]

Pašreizējā versija, 2010. gada 29. jūnijs, plkst. 06.26

Gvarde (kr. гвардия) - priviliģētas gvardes vienības, Krievijas impērijā izveidotas 1698. gadā[1] un Elizabetes leibkompānija. Gvardes dienesta vieta bija galvaspilsētas garnizonā un imperatora galmā, reālā karadarbībā gvarde nepiedalījās. Pamata pildīja sardzes dienesta funkcijas, brīvajā laikā nodarbojās ar uzdzīvi un valsts apvērsumu rīkošanu. Katrīnas II favorīts Andrejs Bolotovs: “Gvardes pulkos valdošo nekārtību papildināja arī tas, ka tie bija pārpildīti ar virsniekiem, taču to pat puse neatradās vis pulkos, bet dzīvoja Maskavā un citās guberņas pilsētās, un dienesta vietā uzdzīvoja, spēlēja kārtis, pucējās; taču katru gadu saņēma paaugstinājumu pakāpē tik strauji, ka jau pēc 10 gadiem no praporščikiem uzdienēja līdz brigadiera pakāpei un nekad mūsu armijā nav bijis tik daudz brigadieru. (..) Vajadzēja tikai iekļūt gvardē lai, tā teikt, uzlidotu, saņemot katru gadu paaugstinājumu, dažos gados kļūtu par kapteini, bet tad jau uzreiz par pulkvedi, saņemot pulku un ienākumus vairāku desmitu tūkstošu apmērā, vai tapa par brigadieri." Nonāca pat tik tālu, ka gvardes dienestā par seržantiem uzņēma pat jaundzimušos vai pat vēl tikai mātes vēderā esošos, lai sasniedzot pilngadību tie, pateicoties “dienesta stāžam”, automātiski būtu jau virsnieki pulkā, kurā nekad nebija bijuši. Gvardes pulkā seržantam personīgo mantu pārvadāšanai oficiāli pienācās 16 vezumi, savukārt armijas lauka daļu pulkvedim – tikai pieci. Militārās izglītības nebija ne tikai “neklātienes” gvardiem, bet arī tiem, kas tomēr apmeklēja dienestu. Vienīgais, ko gvardam vajadzēja mācēt iet ierindā vienā solī un zināt, ko šautenei jāparauj, lai tā izšautu. Gvardu pienākums bija stāvēt sardzē pilī. Laikabiedru atmiņas liecina, ka vai ik dienu gvardes virsnieki devās pildīt savus sūros dienesta pienākumus, piedzērušies tā, ka knapi turējās kājās. Pēteris III, kurš, kā liecina avoti, ļoti rūpējās par armijas un flotes kaujas spējām, gvardi dziļi nicināja, dēvējot par “janičāriem”: “Viņi tikai bloķē rezidenci, nav derīgi nekādam darbam vai dienestam, un vienmēr būs bīstami valdībai”. 1825. gada decembrī pēc kārtējā, taču šoreiz neveiksmīga valsts apvērsuma - t.s. dekabristu dumpja, - mēģinājuma imperatora gvardes pulkus izformēja, izveidojot jaunu miesassardzes vienību, rekrutētu pēc jauniem principiem. Sākot ar 1826. gadu "gvardes" nosaukumu sāka piešķirt armijas vienībām, kuras īpašu statusu bija nopelnījušas vai nu kaujas laukā, vai bija speciāli izveidotas īpaši grūtiem uzdevumiem. Vēstures literatūrā, ja runa ir par "gvardi" saistībā ar iekšpolitiskajiem notikumiem Krievijas impērijā, visbiežāk tiek domāti galvaspilsētas garnizona gvardes pulki, nevis armijas vienības, kurām bija gvardes nosaukums. 1918. gadā gvardes daļas tika izformētas, bet daudzi to virsnieki iesaistījās t.s. baltās gvardes kustībā.

Gvardes īstenotie valsts apvērsumi Krievijas impērijā

  • 1725. gada 28. janvārī (8. februārī pēc jaunā stila) gvardes sarīkotā pučā no troņa tika gāzts likumīgais troņmantnieks Pēteris (vēlāk Pēteris II), un tronī kāpa Katrīna I.
  • 1740. gada naktī no 8. uz 9. novembri gvarde gāza reģentu Bīronu.
  • 1741. gada 25. novembrī (6. decembrī pēc jaunā stila) gvardes sarīkotā pučā no troņa tika gāzts mazgadīgais Ivans VI, un tronī kāpa Elizabete.
  • 1762. gada 28. jūnijā (9. jūlijā pēc jaunā stila) gvardes sarīkotā pučā no troņa tika gāzts Pēteris III, un tronī kāpa Katrīna II
  • 1801. gada 11. martā (23. martā pēc jaunā stila) gvardes virsnieku sarīkotā atentātā tika nogalināts Pāvils I.
  • 1825. gada 14. decembrī (26. decembrī pēc jaunā stila) neveiksmīgs gvardes apvērsuma mēģinājums, t.s. dekabristu dumpis - mēģinājums gāzt no troņa imperatoru Nikolaju I.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ No Preobraženskas (Преображенский лейб-гвардии полк) un Semjonovskas (Семёновский лейб-гвардии полк) kājnieku pulkiem (sākotnēji šie pulki tika nokomplektēti no dzimtcilvēkiem, bet vēlāk, iegūstot elitāras karaspēka daļas statusu, tos sāka komplektēt no muižniekiem) - saskaņā ar gvardes nolikumu, katram muižniekam dienestu bija jāsāk kā ierindniekam, par virsnieku kļūstot tikai izdienas un kaujas nopelnu rezultātā ar tiešu imperatora rīkojumu).

Literatūra

  • Россия и Романовы: Россия под скипетром Романовых. Очерки из русской истории за время с 1613 по 1913 год / под.ред. П. Н. Жуковича. — Москва; Ростов-на-Дону: Танаис, 1992
  • Бойцов М.А. Со шпагой и факелом. Дворцовые перевороты в России: 1725-1825. - Москва, 1991
  • Павленко Н.И. Страсти у трона: история дворцовых переворотов. - Москва, 1996

Resyrsi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Krievijas_imperatora_gvarde&oldid=26400"