Atšķirības starp "LSPR armija" versijām

Versija, kas saglabāta 2012. gada 8. oktobris, plkst. 15.33

Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas armija - LSPR bruņotie spēki 1919. gadā. Izveidoti 1919. gada 5. janvārī kā Padomju Krievijas bruņoto spēku sastāvdaļa pulkveža Pētera Avena un tā štāba priekšnieka Lerhes vadībā. Izveidota, Sarkanās armijas Latviešu padomju strēlnieku divīziju pārdēvējot par 1. divīziju, Internacionālā divīzija (39., 41., 47. un 60. pulks) - par 2. divīziju (līdz janvāra beigām armijas sastāvā bija iekļauta ari 2. Novgorodas divīzija):

• 2 strēlnieku divīzijas (katrā 9 pulki, numurēti no 1-18, bez nosaukumiem; 5. pulks palika Krievijā pulkv. Vācieša rīcībā);
• 3 kavalērijas divizioni
• Bruņoto automobiļu nodaļa
• 2 bruņotie vilcieni
• Smagās artilērijas divizions
• Aviācijas grupa
• Sapieru bataljons

kas, uzbrūkot Vācijas armijai Vidzemē, bija sagrupēti 3 brigādēs:^[1]

• 1. brigāde: 2. un 3. strēlnieku un Saratovas kājnieku pulks, Vitebskas latviešu kavalērijas pulks, 2 latviešu kavalērijas eskadroni, dažas artilērijas baterijas;
• 2. brigāde: 1., 4. un 6. strēlnieku pulks, 2 baterijas, bruņuvilciens, 2 bruņuauto, 2. kavalērijas divizions;
• 3. brigāde: 7. 8. un 9. strēlnieku pulks, dažas baterijas un bruņuauto.

9. aprīlī pieņēma Padomju Latvijas armijas noteikumus. Armiju vadīja padomju valdībai, partijas CK un Padomju Krievijas armijas vadībai pakļauta revolucionārā kara padome (4-6 locekļi) ar valdības priekšsēdētāja biedru kā priekšsēdētāju un kara komisāru un armijas komandieri kā vietniekiem. Operatīvos jautājumus izlēma komandieris saziņā ar attiecīgajām padomēm un komisāriem. Armijas komandieri iecēla un atcēla padomju valdība, kara padomes locekļu kandidātus izraudzījās armijas partijas nodaļa vai komiteja saskaņā ar partijas CK, tā iecēla arī karaspēka daļu tribunālus. Armijas darbību ievērojami apgrūtināja tās pakļautība daudzām pārvaldēm reizē: 1) Latvijas kara komisāram K.Pētersonam, 2) Latvijas armijas revolucionārajai padomei (J.Daniševskis, P.Slavens, J.Lencmanis, R.Bauze, D.Beika, A.Daumanis u.c.), 3) Strēlnieku izpildu komitejai (Iskolastrelam), 4) divīzijas kara padomei, 5) no Krievijas atsūtīto komisāru institūcijai, 6) komitejā° līdz rotas līmenim, 7) komandējošajam personālam.

Latvijas teritorijā personālsastāvs tika papildināts ar brīvprātīgajiem: aptuveni 5000 vīru (no Valmieras apkaimes vien 1000) janvārī, bet no 1. februāra līdz 1. martam brīvprātīgi armijā iestājās 7000 vīru: uz 1. martu tajā bija 21 921 cilvēks (13 302 durkļi un 996 zobeni). Kad brīvprātīgo piekplūdums beidzās, tika izsludināta mobilizācija (no 1884. līdz 1898. gadam dzimušos kara dienestam padotos vīriešus): no 10.-27. martam mobilizēja 879 virsniekus un 333 kara ierēdņus, 124 ārstus un 20 819 kareivjus. Martā armijā bija 50 000 vīru (~20 000 durkļu), no kuriem 270 km garajā ziemeļu frontē un tikpat garajā rietumu frontē atradās 10 000-15 000 vīru ar 50 lielgabaliem, 270 ložmetējiem, 7 bruņotajiem automobiļiem, 9 lidmašīnām un 2 bruņotajiem vilcieniem.^[2] Uz 15. maiju armijā dienēja 45 317 cilvēku (26 480 durkļi un 1867 zobeni). 1919. gada pirmajos septiņos mēnešos dezertējuši 2519 cilvēki, 839 reģistrēti kā bez vēsts pazuduši.

• Karakuģi

Kara flotē bija 34 vienības, jūras novērošanas un mīnu izlikšanas dienesti. 1919. gada pavasarī Lielupē un Daugavā aktīvi bija upju kuģi "Aleksandrs", "Baltija", "Faktors", "Hurtig", "Jānis", "Lielupe", "Nadežda" un "Pērnava". Remontā atradās "Benkenhof" un "Katarina".

1919. gada 30. maijā LSPR armija tika likvidēta un tās daļas iekļautas Sarkanās armijas Rietumu frontes 15. armijā (3. atsevišķā Petrogradas brigāde, 3. divīzijas 2. brigāde, 4. divīzijas 2. brigāde, jātnieku divizions - 6620 karavīri, 370 jātnieki, 239 ložmetēji, 4 patšautenes, 60 lielgabali, 4 bruņotie vilcieni), kas turpināja karadarbību Latgalē pret Latvijas armiju.

Atsauces un piezīmes

Literatūra par šo tēmu

• Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 379.-380. lpp.
• Bērziņš V. Latviešu strēlnieki - drāma un traģēdija. - LVI apgāds: Rīga, 1995.