Atšķirības starp "Muižnieks" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Muižnieks''' (vc. ''Gutsherr'', kr. ''помещик'') - [[muiža]]s īpašnieks, sākotnēji zemturis (''landsassen''), kā līdz XV gs. dēvēja arī lielos [[Brīvzemnieki|brīvzemniekus]], bet kopš XVI gs. visus muižu valdītājus (kopš XVIII gs. tā dēvēja vairs tikai nematrikulētos muižniekus), jebkurš [[vasalis]], kam [[Lēnis|lēnī]] bija piešķirts muižas valdījums. Tā kā [[Livonija|Livonijā]] vasaļus nešķiroja pēc etniskās izcelsmes, arī brīvzemniekus un [[Leimaņi|leimaņus]] pielīdzināja vācu sīkmuižniekiem, kas izskaidro, kāpēc latviešu tautasdziesmās bieži apdzied "bāliņa muižu", kā arī uzvārdos un māju nosaukumos bieži sastopamais "muižnieks". Jaunajos laikos, kad sociālās stratifikācijas ceļā bija nostiprinājusies [[kārtu sabiedrība]], par muižnieku varēja būt tikai dižciltīgie, tāpēc latviešu literatūrā "muižniecība" un [[Dižciltība|"dižciltīgie"]] tiek lietoti kā sinonīmi. XIX gs. reformu iespaidā kārtu ierobežojumi pamazām zuda, un muižas varēja iegādāties, t.i. kļūt par muižniekiem varēja arī pietiekami turīgi vienkāršo kārtu pārstāvi, t.sk. zemnieki. | + | '''Muižnieks''' (vc. ''Gutsherr'', kr. ''помещик'') - [[muiža]]s īpašnieks, sākotnēji zemturis (''landsassen''), kā līdz XV gs. dēvēja arī lielos [[Brīvzemnieki|brīvzemniekus]], bet kopš XVI gs. visus muižu valdītājus (kopš XVIII gs. tā dēvēja vairs tikai nematrikulētos muižniekus), jebkurš [[vasalis]], kam [[Lēnis|lēnī]] bija piešķirts muižas valdījums. Tā kā [[Livonija|Livonijā]] vasaļus nešķiroja pēc etniskās izcelsmes, arī brīvzemniekus un [[Leimaņi|leimaņus]] pielīdzināja vācu sīkmuižniekiem, kas izskaidro, kāpēc latviešu tautasdziesmās bieži apdzied "bāliņa muižu", kā arī uzvārdos un māju nosaukumos bieži sastopamais "muižnieks". Jaunajos laikos, kad sociālās stratifikācijas ceļā bija nostiprinājusies [[kārtu sabiedrība]], par muižnieku varēja būt tikai dižciltīgie, tāpēc latviešu literatūrā "muižniecība" un [[Dižciltība|"dižciltīgie"]] tiek lietoti kā sinonīmi. |
| + | |||
| + | [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] muižniecība radās nevis no aristokrātijas, [[Bajārs|bajāriem]], bet gan no karadraudžu komandējošā sastāva, kad par militāro dienestu sāka piešķirt zemi, uz kuras ierīkoja dienesta muižas - t.s. dienesta muižnieki. Kā priviliģēta [[kārta]] noformējās XVIII gs., kad 1762. gadā ''dienesta muižniecību'' atbrīvoja no obligātā militārā vai civilā dienesta, personīgiem nodokļiem, miesassodiem. Sīkāk klasificējās kā: [[senmuižnieki]] (''древнее дворянство''), [[dzimtmuižnieki]] (''потомственное дворянство''), [[titulmuižnieki]] (''титулованное дворянство''), [[mūžmuižnieki]] (''личное дворянство''). Kā kārta likvidēta ar 1917. gada 10. novembra dekrētu "Par kārtu un civilpakāpju likvidāciju" (''Об уничтожении сословий и гражданских чинов''). XIX gs. reformu iespaidā kārtu ierobežojumi pamazām zuda, un muižas varēja iegādāties, t.i. kļūt par muižniekiem varēja arī pietiekami turīgi vienkāršo kārtu pārstāvi, t.sk. zemnieki, mainot sociālo statusu. | ||
| + | |||
| + | Tā kā militārajā karjerā, sasniedzot pulkveža dienesta pakāpi, Krievijas impērijā personai tika piešķirts dižciltīgā statuss, tam pateicoties, XIX gs. beigās impērijā bija aptuveni 150 muižniecībai kā kārtai piederīgi latviešu virsnieki. Bez tam liels skaits latviešu saņēma arī t.s. mūža dižciltību, ja absolvēja augstskolu ar zelta medaļu. | ||
[[Kategorija:Tituli un amati]] | [[Kategorija:Tituli un amati]] | ||
Versija, kas saglabāta 2015. gada 7. jūnijs, plkst. 18.48
Muižnieks (vc. Gutsherr, kr. помещик) - muižas īpašnieks, sākotnēji zemturis (landsassen), kā līdz XV gs. dēvēja arī lielos brīvzemniekus, bet kopš XVI gs. visus muižu valdītājus (kopš XVIII gs. tā dēvēja vairs tikai nematrikulētos muižniekus), jebkurš vasalis, kam lēnī bija piešķirts muižas valdījums. Tā kā Livonijā vasaļus nešķiroja pēc etniskās izcelsmes, arī brīvzemniekus un leimaņus pielīdzināja vācu sīkmuižniekiem, kas izskaidro, kāpēc latviešu tautasdziesmās bieži apdzied "bāliņa muižu", kā arī uzvārdos un māju nosaukumos bieži sastopamais "muižnieks". Jaunajos laikos, kad sociālās stratifikācijas ceļā bija nostiprinājusies kārtu sabiedrība, par muižnieku varēja būt tikai dižciltīgie, tāpēc latviešu literatūrā "muižniecība" un "dižciltīgie" tiek lietoti kā sinonīmi.
Krievijas impērijā muižniecība radās nevis no aristokrātijas, bajāriem, bet gan no karadraudžu komandējošā sastāva, kad par militāro dienestu sāka piešķirt zemi, uz kuras ierīkoja dienesta muižas - t.s. dienesta muižnieki. Kā priviliģēta kārta noformējās XVIII gs., kad 1762. gadā dienesta muižniecību atbrīvoja no obligātā militārā vai civilā dienesta, personīgiem nodokļiem, miesassodiem. Sīkāk klasificējās kā: senmuižnieki (древнее дворянство), dzimtmuižnieki (потомственное дворянство), titulmuižnieki (титулованное дворянство), mūžmuižnieki (личное дворянство). Kā kārta likvidēta ar 1917. gada 10. novembra dekrētu "Par kārtu un civilpakāpju likvidāciju" (Об уничтожении сословий и гражданских чинов). XIX gs. reformu iespaidā kārtu ierobežojumi pamazām zuda, un muižas varēja iegādāties, t.i. kļūt par muižniekiem varēja arī pietiekami turīgi vienkāršo kārtu pārstāvi, t.sk. zemnieki, mainot sociālo statusu.
Tā kā militārajā karjerā, sasniedzot pulkveža dienesta pakāpi, Krievijas impērijā personai tika piešķirts dižciltīgā statuss, tam pateicoties, XIX gs. beigās impērijā bija aptuveni 150 muižniecībai kā kārtai piederīgi latviešu virsnieki. Bez tam liels skaits latviešu saņēma arī t.s. mūža dižciltību, ja absolvēja augstskolu ar zelta medaļu.
