Neheraldiskās ģerboņa figūras

No ''Vēsture''
Versija 2017. gada 15. janvāris, plkst. 21.46, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (dabiskās figūras)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Neheraldiskās figūras jeb parastās figūras (fr. meuble, an. common charges, vc. gemeine Figuren, kr. негералдические, обыкновенные фигуры) – uz heraldiskā vairoga likti simboliskie attēli un/vai to kombinācijas.

Heraldikā sastopamas lielas atšķirības figūru klasifikācijā pēc to satura un būtības. Latviešu heraldikā pieturas pie vācu tradīcijas, Berlīnes heraldikas biedrības izdotā "Wappenbilderordnung" (WBO), kur izkārtojums sākas no nedzīvās dabas fenomeniem, tad seko augu valsts, insekti, putni, zvēri, fantastiskus tēlus ieskaitot, un tad nāk cilvēks.

dabiskās figūras

No kosmosa elementiem vispopulārākās ir saule, mēness un zvaigznes. Saules izplatītākā forma ir "starojoša", taču staru formas var atšķirties. Jaunāko laiku pilsoniskajā heraldokā ir mēģinājumi lietot t.s. "liesmojošo" sauli, kur taisni stari tiek likti pamīšus ar viļņveidīgiem. Arī pats staru loks bez saules vidū var būt figūra. Visai bieži saulei tiek attēlota seja (franču heraldikā seju uzskata par dabisku saules attēla sastāvdaļu, blazonējot to pat neuzrāda, norādot tikai gadījumu, ja saulei sejas nav: "izdzēstā saule" - soleil éclipsé). Mēness (fr. croissant, vc. Halbmond) visbiežāk tiek attēlots sirpjveida, pilns mēness sastopams ļoti reti. Latviešu heraldikā augšupvērsts pusmēness tiek uzskatīts par tā dabisko stāvokli un blazonējot netiek minēts, virzienu minot tikai apvērstā pusmēness, pavērstā pusmēness un pretēji vērstā pusmēness gadījumā. Zvaigzne (fr. étoile) sastopama visbiežāk. Tā kā zvaigznes bieži attēlo lielākā skaitā, jāuzrāda to novietojums vairogā, kā arī staru skaitu (britu heraldikā piecstaru zvaigzni ģerbonī apzīmē trešo dēlu ģimenē, līdzīgi kā ar pusmēņesi crescent formā – otro dēlu). Mākoni parasti attēlo kā pusapļu laukumu kārtojumu – tas reti ir viens, biežāk to papildina vēl kāda figūra. Varavīksne ir ļoti reti sastopama.

No zemes ģeoloģiskajiem elementiem visbiežāk heraldikā ir sastopams kalns (fr. tertre, an. mount, vc. Berg). Visbiežāk kalnu vai pakalnu attēlo kā pamatni, uz kuras liek kādu citu figūru. Pakalniem piešķirot pusloka pauguru izskatu, veido vai nu divkalni, vai trejkalni u.tml. Pamatne (fr. terasse, an. base vert, vc. Rasen) ir pļavas siluetu simbolizējoša viegli izliekta vairoga pēda, uz kuras visbiežāk izvieto dzīvnieku figūras. Ūdens var parādīties kā ūdenskrātuve - jūra, upe, dīķis, - visbiežāk vairoga pēdā, nodalīts ar kādu no viļņveida griezumiem. Problēmas var rasties, mēģinot tikai vizuāli atšķirt viļņotu zilu vai sudraba siju vai spāri no upes (fr. rivière, vc. Fluß), tāpēc svarīgs ir blazonējums (apraksts) – dažkārt, lai uzsvērt atšķirību, upei pievieno kādu dzīvās dabas figūru (piemēram, zivi, dēli, vai citu ūdenī dzīvojošu būtni). Ūdens var parādīties arī kā piliens (visbiežāk, vairāki pilieni, ko kārto rindās) Jaunāko laiku heraldikā ieviesusies arī sniegpārsla.

Uguns visbiežāk tiek attēlota kā stilizēta liesma, bet zibens (debesu uguns) reti kad ir atsevišķa figūra, vizbiežāk apvienots ar bultām vai citiem elementiem.

Koks senākajā heraldikā sastopams visai reti, jo visai grūti attēļojams un pa gabalu grūti uztverams, bez tam viduslaikos bija izteiktāka tendence uz simbolismu, tāpēc biežāk bija sastopamas atsevišķu koku lapas, zari vai to apvienojumi. Heraldikai attīstoties, kokus, to zarus, augļus, izrautus celmus ("izrauts" apzīmē koka attēlojumu ar saknēm), ziedus var plaši sastapt, it sevišķi ģermāņu un skandināvu zemēs. Ne vienmēr viegli tikai vizuāli, bez apraksta, atšķirt stumbru no celma, ko parasti cenšas attēlot īsāku (celms bieži simbolizē dzimtas draģisko likteni, it sevišķi, ja no tā izaugusi jauna atvase). Zars var būt "lapots" ja lapas ir lielākā daudzumā, bet, ja to ir nedaudz, tiek minēts to skaits. Lauru zars/vainags heraldikā parādās salīdzinoši vēlu, tikai XVI gs., kad heraldika nonāca zinātnieku un literātu ietekmē. Vainagi var būt veidoti gan no zariem, gan ziediem, gan lapām un to apvienojumiem. Bieži zars, respetīvi, stumbrs tiek apcirsts, atstājot īsus izaugumus, iegūstot līdzību heraldiskās figūras variantam "zarots". Visai populāras ir lapas, nezāles (dadzis, trejlapis, četrlapis, pieclapis u.c.), kā arī dīķu un upju augi. (it īpaši ūdensrožu lapas), kā arī augļi (piemēram, granātāboli, vīnogu ķekari, čiekuri, zīles u.tml.). Sastopami arī dārzeņi (kaut tie populārāki jaunākajos laikos, piemēram, biete sastopama vācu heraldikā jau XIV gs.) u.c. lauksaimniecības kultūras (it sevišķi labība). Izplatīti ir ziedi: roze, lilija (heraldiskā lilija gan nav naturālam ziedam līdzīga, bet gan ir tā stilizēta forma). tulpe, neļķe u.c. No insektiem vispopulārākā ir bite, taču sastopamas arī vaboles, spāres, sienāži.

Attēlu grafiskā stilizācija mainījās līdz ar laika vizuālās modes prasībām.

Skat. arī:

Literatūra par šo tēmu

  • Lancmanis I., Heraldika. - Neputns: Rīga, 2007.

  • Parker James. A Glossary of Terms Used in Heraldry. - James Parker & Co.: Oxford, 1894 (Newton Abbot: David & Charles, 1970)

  • Das große Buch der Wappenkunst. / Wolfgang Leonhard - Verlag Georg D.W.Callwey: München, 2001, ISBN 3-8289-0768-7

Resursi internetā par šo tēmu