Ozols Voldemārs
Voldemārs Ozols (1884.-1949.) - viens no starptautiski zināmākajiem latviešu virsniekiem, mititārais teorētiķis. Krievijas impērijas dienestā apbalvots ar 1., 2., 3., 4. šķiras sv. Staņislava ordeņiem, 2., 3., 4. šķiras sv. Annas ordeņiem, 5. šķiras sv. Vladimira ordeni, 4. šķiras sv. Jura ordeni. Latvijas armijas dienestā 1921. gadā apbalvots ar 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni Nr 492 (par 1919. gada 31. marta kaujām pie Alsviķiem).
Dzimis 1884. gada 17. oktobrī Mogiļevas guberņā, Vidrejas latviešu kolonijā. 1904. gadā iestājies Krievijas impērijas armijā. Uzreiz nosūtits uz mācīties Viļņas karaskolā. 1907. gadā absolvējis Viļņas junkuru skolu, saņemot podporučika pakāpi. 1907. gadā kā praporščiks ieskaitīts 8. Maskavas grenadieru pulkā. 1914. gadā ar izcilību absolvējis Pēterburgas Kara akadēmiju. Pēc Kara akadēmijas absolvēšanas nosūtīts uz Kaukāza kara apgabala Virspavēlnieka štābu Tiflisā kā ģenerālštāba virsnieks. Būdams jau štabskapitans, vadījis kaujas operācijas Kaukāza frontē pret Osmaņu impērijas karaspēku. Organizējis armēņu nacionālās armijas vienības (kam pateicoties, vēlāk tapusi Armēnijas valsts), vadījis Vanas un Erzerumas ieņemšanu. 1915. gadā pārcelts uz Rietumu frontes 4. armiju, par 55. divizijas štāba priekšnieku. 1916. gadā pēc paša pieprasījuma pārcelts uz latviešu strēlnieku daļām, kur dienēja 5. Zemgales un 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljonos. Decembrī kā kapitans iecelts par 2. latviešu strēlnieku brigādes štāba priekšnieku. Piedalījies visās brigādes kaujās, Plānojis Ziemassvētku kaujas operāciju. 1917. gada janvārī pie Ložmetējkalna cietis no vācu uzbrukuma ar kaujas gāzēm. Apbalvots un paaugstināts par apakšpulkvedi.
1917. gada 29. martā ievēlēts par Iskolastrela (Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteja) priekšsēdētāju, bet jūlijā no šī posteņa atteicies. Atgriezies 12. armijas štābā. Vērsās pie Krievijas Pagaidu valdības ar plānu reorganizēt latviešu strēlniekus korpusā, atvaļinot politizētos elementus, kā arī uzticēt viņam organizēt frontes aizmugurē Latgalē partizānu pulku. Kad plāns tika akceptēts, lielinieku oktobra apvērsums Pēterburgā tam pielika punktu. Demobilizējies. Dzīvojis Pēterburgā, politikā neiesaistoties. 1918. gadā šķērsoja fronti un atgriezies Latvijā, kur, ieradies Rīgā 29. decembrī, vērsās pie Apsardzības ministra Zālīša ar lūgumu ieskaitīt Latvijas zemessardzē. 2. janvārī Jelgavā atkārtoja lūgumu, taču atkal tika noraidīts. 6. janvārī, tikko kā ieradies, tika kopā ar brāli Pēteri un virsnieku Nikolaju Tetermani Liepājas dzelzceļa stacijā arestēts, taču 7. janvārī pēc nopratināšanas visi atbrīvoti. Sapratis, ka jaunajai Latvijai viņš nav vajadzīgs, bet situācija kļūst aizvien ļaunāka, sāka kārtot izbraukšanas dokumentus, taču 13. janvārī atkal arestēts.[1] Izmeklēšanas komisija izskatīja visus štabskapitana Alkšņa iesniegtās apsūdzības punktus un atzina, ka tiem nav nekādu pierādījumu, kā vien Alkšņa personīga nepatika. Tika nolemts pulkvedi Ozolu atbrīvot un ļaut tam atstāt valsti.[2]
Ar pirmo kuģi viņš devās uz Igauniju, taču ceļā saslima ar tīfu un bija spiests karantīnas laiku uzturēties Sāmsalā. Izveseļojies, vērsas pie Igaunijas armijas virspavēlnieka Laidonera, kurš viņu no mācību un dienesta laika atcerējās kā lielisku virsnieku un godīgu cilvēku. V.Ozolu uzņēma Igaunijas armijā, un uzreiz iecēla par 2. divizijas Tērbatā štāba priekšnieku. Pēc viņa rīkojuma un ar tiešu atbalstu tur sāka organizēt Ziemeļlatvijas brigādes daļas. 1919. gadā sākoties karadarbibai pie Apes, V.Ozols iecelts par apvienoto latviešu un igauņu spēku (Alūksnes grupas) štāba priekšnieku. Plānojis un vadījis visas kaujas operācijas pret lieliniekiem, landesvēru un Dzelzsdiviziju Vidzemē. Pēc Cēsu kaujām atgriezies Igaunijā (konflikts ar J.Zemitānu, Ziemeļlatvijas brigādes komandieri, kuru Ozols publiski dēvējis par intrigantu, iznireli un diletantu). Taču oktobrī ataicināts uz Rīgu glābt situāciju frontē bermontiešu uzbrukuma dēļ (Ulmanis un Zemitāns bija devuši pavēli karaspēkam atstāt Rīgu un nostiprināties Juglas pozīcijās), ieceļot viņu par Latvijas armijas Galvenā štāba Operatīvās daļas priekšnieku. 1920. gada februārī, nespējot saprasties ar Ulmaņa valdību un tās iecelto armijas vadību, V. Ozols demobilizējās.1921. gadā dienēja Lietuvas armijā kā militārais padomnieks tās ģenerālštābā, piedalījies kaujās pret Poliju par Viļņas apgabalu, no kuras sakarā ar karadarbības izbeigšanos, vasarā demobilizējās. No 1922. gada lauksaimnieks, nomājis Lielplatones muižu. 26. maijā aprecējās ar Annu Rīteli. Pēc tam bijis revidents Finanšu ministrijas Valsts linu monopola nodaļā. Aktīvi darbojās Veco latviešu strēlnieku biedrības padomē, iestājās par strēlnieku vēstures uzrakstīšanu. Publicējās presē, aprakstot brīvības cīņu notikumu problēmas. Iestājies politiskajā partijā Darba savienība. Laikrakstu "Tautas Sociālists" (1930.-1931.) un "Tautas Vienība" (1933.-1934.) redaktors. 1932. gada 15. decembrī V.Ozols nodibināja Lāčplēša kara ordeņa kavalieru un brīvības cīnītāju biedrību "Leģions", kurā apvienojās 1905. gada cīnītāji, strēlnieki, Latvijas atbrīvošanas kara dalībnieki un no Latvijas armijas atvaļinātie karavīri. 1933. gada februārī un martā leģionāri sarīkoja publisku sabiedrisko tiesu par korupciju Saeimā. Tas deva ieganstu leģionārus pasludināt par valsts iekārtai bīstamu organizāciju un to aizliegt, V.Ozolu apcietināja, pēc pusgada izraidīja no Latvijas. 1934. gada 6. maijā V.Ozols caur Valkas robežpunktu ieradās Latvijā, bet tūdaļ tika arestēts. Tas bija 15. maija apvērsuma priekšvakars, un Ozola ierašanās fakts lieti noderēja tā rīkotājiem par ieganstu, ka jāglābj Latvijas valsts no "Ozola militārās diktatūras". V.Ozols tika ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā, vieninieka kamerā uz t.s. Kerenska likuma pamata, kad patvaļīgam beztermiņa ieslodzījumam pietika ar iekšlietu un kara ministru parakstiem. 1936. gada 18. jūnijā uz mūžu izraidīts no Latvijas. Sākumā apmetās uz dzīvi Lietuvā, Telšos, bet pēc tam devās uz Spāniju, kur iestājies Spānijas republikāņu armijā, kur V.Ozolu paaugstināja par ģenerāli un iecēla par aizmugures spēku apmācības priekšnieku. Pēc tam emigrējis uz Franciju. 1940.-1945. gados piedalījies Francijas pretošanās kustibā Rēsistance, plānojis un organizējis partizānu kaujas operācijas, vadījis militāro izlūkošanu. 1944. gadā amerikāņi viņu esot apcietinājuši, bet izglābusi PSRS reevakuācijas komisija, kas pavērusi iespēju viņam ar sievu un audžumeitiņu no Parīzes caur Marseļu, Odesu un Maskavu 1945. gada 22. jūlijā atgriezties Rīgā. Okupētajā Latvijā (LPSR), strādājis par pasniedzēju LU Ģeogrāfijas fakultātē un Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā, lasīja kartogrāfijas un ģeodēzijas kursu. V.Ozols sarakstīja mācību grāmatu "Kartogrāfisko projekciju teorija". Vasarās viņš klātienes un neklātienes studentiem vadīja praksi, veica Raunas un Vaives upju baseina topogrāfisko un hidrotehnisko izpēti, uzņēma Priekuļu izmēģinājumu saimniecības topogrāfiju. Miris 1949. gada 12. jūlijā (pēc citām ziņām, 5. jūnijā) no sirdstriekas.
Satura rādītājs
Vērtējumi presē - atkarībā no iekšpolitiskās situācijas
- "Jaunākās Ziņas" 1919. gada 15. novembrī, tikko pēc kaujām ar bermontiešiem: "Ozols ar ģēnija skatu pārredz visu cīņas turpmāko gaitu. Viņš garā paredz, kā vācieši tiek galīgi sakauti un ka tiem būs jābēg no Kurzemes prom uz Vāciju. Tā to var tikai liels, īsts karavadonis."
- K.Ulmaņa apvērsuma priekšvakarā "Brīvā Zeme" 1934. gada 12. aprīlī: "Avantūrists, tas ir vārds, kas vispareizāk apzīmē pulkvežleitnantu Ozolu. Visā viņa darbībā redzamas tikai tieksmes uz avantūrām, pat mūsu valstij un tautai naidīgām avantūrām."
Atsauces un piezīmes
Resursi internetā par šo tēmu
Literatūra
- Heniņš A. Čiekurkalna Volda akselbantes. - Medols: Rīga, 1998.
- Lāčplēša kara ordeņa kavalieri - bibliogrāfiska vārdnīca. - LVVA, Jāņa sēta: Rīga, 1995., 383. lpp.
