Atšķirības starp "Raganu prāvas" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
'''Raganu un burvju prāvas''' jeb '''raganu medības''' (an. ''witchcraft trials, witch-hunt'', vāc. ''Hexenprozesse, Hexenverfolgung'', kr. ''охота на ведьм, преследование ведьм'') - apzīmējums XVI-XVIII gs. Eiropas(pamatā Centrāleiropa un Ziemeļeiropa) un [[Kolonija|koloniju]] Ziemeļamerikā sabiedrību pārņēmušajam [[Ragana|raganu]] un burvju kriminālvajāšanas un tiesāšanas vilnim, kas pieņēma jau masu psihozes raksturu.<ref>Kriminālvajāšana par kaitējuma nodarīšanu ar maģijas palīdzību pastāvējusi visās kultūrās, taču notikumi Eiropā XVI-XVIII gs. pārspēja visu līdz tam un vēlāk pieredzēto likumdošanas un vēriena ziņā.</ref>
 
'''Raganu un burvju prāvas''' jeb '''raganu medības''' (an. ''witchcraft trials, witch-hunt'', vāc. ''Hexenprozesse, Hexenverfolgung'', kr. ''охота на ведьм, преследование ведьм'') - apzīmējums XVI-XVIII gs. Eiropas(pamatā Centrāleiropa un Ziemeļeiropa) un [[Kolonija|koloniju]] Ziemeļamerikā sabiedrību pārņēmušajam [[Ragana|raganu]] un burvju kriminālvajāšanas un tiesāšanas vilnim, kas pieņēma jau masu psihozes raksturu.<ref>Kriminālvajāšana par kaitējuma nodarīšanu ar maģijas palīdzību pastāvējusi visās kultūrās, taču notikumi Eiropā XVI-XVIII gs. pārspēja visu līdz tam un vēlāk pieredzēto likumdošanas un vēriena ziņā.</ref>
  
−
Raganu un burvju kriminālvajāšanai līdz XV gs. bija gadījuma raksturs un tā bija samērā reta parādība, jo sodītas tika tikai tās personas, kuras apsūdzēja par konkrēta kaitējuma nodarīšanu, nevis par pašu vai apkārtējo piedēvēto statusu. Tā kā burvji un raganas tika vainotas par fizisko un mantisko kaitējumu (ļaunuma nodarīšana veselībai, nekustamajam un kustamajam īpašumam), raganu kriminālvajāšana un tiesāšana bija laicīgo [[pilsonība]]s tiesu jurisdikcijā. [[Romas Katoļu Baznīca|Baznīcu]] kā institūciju raganas neinteresēja - ticēšana raganām bija tikai māņticība un nekādi neskāra ticību Dievam ([[svētā inkvizīcija]] tika iesaistīta tikai gadījumos, ja bija aizdomas par [[Herēze|herēzi]]) un agros viduslaikus tika uzskatīta par nosodāmu. Ja arī kur pret raganām iesaistījās arī kāds garīdznieks, tad tā bija vai nu viņa personiskā iniciatīva<ref>Klasisks piemērs ir teologs un aktīvs raganu vajāšanas idejas proponētājs un [[Raganu āmurs]] autors [[Krāmers Henrihs|Institoriss]] (1430.-150.), kuru 1485. gadā Briksenas bīskaps vienkārši izraidīja no Insbrukas par mēģinājumu aizsākt raganu vajāšanu, t.i. māņticības sludināšanu un sabiedriskās kārtības traucēšanu, un Institoriss pārcēlās uz dzīvi Ķelnē, kuras universitātes profesūra atsaucīgi uzņēma viņa idejas.</ref>, vai arī buršanās nebija apsūdzības pamatā. Situācija mainījās līdz ar [[Reformācija]]s uzvaru Centrāleiropā un Ziemeļeiropā, kad norisa strauja atteikšanās no [[sholastika]]s un Bībeles (Vecās derības) tiesisko normu atdzīvināšana - [[Protestantisms|protestantu]] zemēs tiesvedību uzraudzīja garīdzniecība un universitāšu profesūra (kā maģijas speciālisti). Negaidītu popularitāti guva [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] mūks  [[Šprengers Jakobs|Šprengera]] (1436.-1495.) un Ķelnes universitātes profesors [[Krāmers Henrihs|Institorisa]] (1430.-150.) traktāts "[[Raganu āmurs]]", kas sasaistīja buršanu ar kalpošanu Sātanam, un kura ierosinātos sodus iekļāva daudzu laicīgās varas kriminālkodeksu krājumos, t.sk. 1532. gadā Kārļa V kriminālkodeksā<ref>[http://www.historicum.net/themen/hexenforschung/lexikon/alphabethisch/a-g/art/Carolina_Const/html/artikel/1586/ca/9334b35039/ Michael Ströhmer. Carolina (Constitutio Criminalis Carolina, CCC) : Die Peinliche Halsgerichtsordnung Kaiser Karls V. im Kontext der frühneuzeitlichen Hexenprozesse]</ref>, Saksijas 1572. gada likumu krājumā u.c.. kā arī pirmstiesas [[inkvizīcija]]s<ref>Populārajā literatūrā lielāko tiesu netiek nošķirtas laicīgās tiesas inkvizīcija un sv. inkvizīcija, visu piedēvējot Baznīcas izmeklēšanai, kas maldina neizglītotu lasītāju.</ref> praksē.  Ja uz kartes ar punktu atzīmē katru vietu, kur sadedzināta ragana, tad vislielākā šādu punktu koncentrācija būs protestantu apvidos, kur robežojas Francija, vācu zemes un Šveice. Bāzeli, Lionu, Ženēvu, Nirnbergu un tuvākās pilsētas noklātu biezs punktu mākonis. Punktu traipi veidotos Šveicē – no Reinas līdz Amsterdamai, kā arī Francijas dienvidos, Anglijā, Skotijā un Skandināvijas valstīs (t.i. protestantisma centros un tuvu tiem). Pilnīgi katoliskās zemēs – Itālijā un Īrijā – šādu punktu ievērojami mazāk, bet Īrijā, Spānijā un Portugālē pavisam maz. Īpaši aktīvi raganas tika vajātas vācu zemēs - it sevišķi Ķelnes un Diseldorfas apkaimē. - kā arī Šveices [[Protestanti|protestantu]] [[Kantons|kantonos]]. Laikā no 1487. līdz 1738. gadam vācu zemēs vien tika par buršanos uz nāvi notiesātas vairāk nekā 100 000 personu.<ref>Precīzas statistikas nav, aptuveni 1/3 daļa notiesāto bija vīrieši, t.i. minot skaitļus, parasti literatūrā nenodalot min burvju, raganu un [[Herēze|herētiķu]] sektu prāvas, kaut apsūdzība un vaina šajos gadījumos dažbrīd visai kardināli atšķiras.</ref> [[Livonija|Livonijā]] raganu vajāšana sākās XVI gs. vidū, bet maksimumu piedzīvoja XVII gadsimtā. Anglijā, Velsā un Skotijā raganu vajāšanu juridiski pamatoja 1542., 1562. un 1604. gada "raganu akti" (''Witchcraft Act 1542, Witchcraft Act 1562, Scottish Witchcraft Act 1563, Witchcraft Act 1604''), 1735. gada akts (''Witchcraft Act 1735'') vajāšanu mīkstināja, piemērojot par to sīkiem kriminālnoziegumiem (klaiņošana u.tml.) domātos sodus.<ref>Raganu kriminālvajāšana Lielbritānijā pilnībā tika atcelta tikai 1951. gadā (''Fraudulent Mediums Act 1951'')</ref> Eiropā pēdējā ragana tika sadedzināta 1775. gadā Anna Marija Švīgela (''Anna Maria Schwiigel'') Kemptenā (''Kempten'') Bavārijā, bet pēdējā, kas tika sodīta ar nāvi (nocērtot galvu), bija Anna Golde (''Anna Göldi'') 1782. gadā Molli ciemā Šveicē.<ref>[http://www.swissinfo.ch/eng/swiss_news/Last_witch_in_Europe_cleared.html?cid=662078 "Last witch in Europe" cleared - swissinfo.ch]</ref>
+
Tā kā burvji un raganas tika vainotas par fizisko un mantisko kaitējumu (ļaunuma nodarīšana veselībai, nekustamajam un kustamajam īpašumam), raganu kriminālvajāšana un tiesāšana bija laicīgo [[pilsonība]]s tiesu jurisdikcijā. [[Romas Katoļu Baznīca|Baznīcu]] kā institūciju raganas neinteresēja - ticēšana raganām bija tikai māņticība un nekādi neskāra ticību Dievam ([[svētā inkvizīcija]] tika iesaistīta tikai gadījumos, ja bija aizdomas par [[Herēze|herēzi]]) un tika uzskatīta par nosodāmu. Ja arī kur pret raganām iesaistījās arī kāds garīdznieks, tad tā bija vai nu viņa personiskā iniciatīva<ref>Klasisks piemērs ir teologs un aktīvs raganu vajāšanas idejas proponētājs un [[Raganu āmurs]] autors [[Krāmers Henrihs|Institoriss]] (1430.-150.), kuru 1485. gadā Briksenas bīskaps vienkārši izraidīja no Insbrukas par mēģinājumu aizsākt raganu vajāšanu, t.i. māņticības sludināšanu un sabiedriskās kārtības traucēšanu, un Institoriss pārcēlās uz dzīvi Ķelnē, kuras universitātes profesūra atsaucīgi uzņēma viņa idejas.</ref>, vai arī buršanās nebija apsūdzības pamatā. Situācija mainījās līdz ar [[Reformācija]]s uzvaru Centrāleiropā un Ziemeļeiropā, kad norisa strauja atteikšanās no [[sholastika]]s un Bībeles (Vecās derības) tiesisko normu atdzīvināšana - [[Protestantisms|protestantu]] zemēs tiesvedību uzraudzīja garīdzniecība un universitāšu profesūra (kā maģijas speciālisti). Negaidītu popularitāti guva [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] mūks  [[Šprengers Jakobs|Šprengera]] (1436.-1495.) un Ķelnes universitātes profesors [[Krāmers Henrihs|Institorisa]] (1430.-150.) traktāts "[[Raganu āmurs]]", kas sasaistīja buršanu ar kalpošanu Sātanam, un kura ierosinātos sodus iekļāva daudzu laicīgās varas kriminālkodeksu krājumos, t.sk. 1532. gadā Kārļa V kriminālkodeksā<ref>[http://www.historicum.net/themen/hexenforschung/lexikon/alphabethisch/a-g/art/Carolina_Const/html/artikel/1586/ca/9334b35039/ Michael Ströhmer. Carolina (Constitutio Criminalis Carolina, CCC) : Die Peinliche Halsgerichtsordnung Kaiser Karls V. im Kontext der frühneuzeitlichen Hexenprozesse]</ref>, Saksijas 1572. gada likumu krājumā u.c.. kā arī pirmstiesas [[inkvizīcija]]s<ref>Populārajā literatūrā lielāko tiesu netiek nošķirtas laicīgās tiesas inkvizīcija un sv. inkvizīcija, visu piedēvējot Baznīcas izmeklēšanai, kas maldina neizglītotu lasītāju.</ref> praksē.  Ja uz kartes ar punktu atzīmē katru vietu, kur sadedzināta ragana, tad vislielākā šādu punktu koncentrācija būs protestantu apvidos, kur robežojas Francija, vācu zemes un Šveice. Bāzeli, Lionu, Ženēvu, Nirnbergu un tuvākās pilsētas noklātu biezs punktu mākonis. Punktu traipi veidotos Šveicē – no Reinas līdz Amsterdamai, kā arī Francijas dienvidos, Anglijā, Skotijā un Skandināvijas valstīs (t.i. protestantisma centros un tuvu tiem). Pilnīgi katoliskās zemēs – Itālijā un Īrijā – šādu punktu ievērojami mazāk, bet Īrijā, Spānijā un Portugālē pavisam maz. Īpaši aktīvi raganas tika vajātas vācu zemēs - it sevišķi Ķelnes un Diseldorfas apkaimē. - kā arī Šveices [[Protestanti|protestantu]] [[Kantons|kantonos]]. Laikā no 1487. līdz 1738. gadam vācu zemēs vien tika par buršanos uz nāvi notiesātas vairāk nekā 100 000 personu.<ref>Precīzas statistikas nav, aptuveni 1/3 daļa notiesāto bija vīrieši, t.i. minot skaitļus, parasti literatūrā nenodalot min burvju, raganu un [[Herēze|herētiķu]] sektu prāvas, kaut apsūdzība un vaina šajos gadījumos dažbrīd visai kardināli atšķiras.</ref> [[Livonija|Livonijā]] raganu vajāšana sākās XVI gs. vidū, bet maksimumu piedzīvoja XVII gadsimtā. Anglijā, Velsā un Skotijā raganu vajāšanu juridiski pamatoja 1542., 1562. un 1604. gada "raganu akti" (''Witchcraft Act 1542, Witchcraft Act 1562, Scottish Witchcraft Act 1563, Witchcraft Act 1604''), 1735. gada akts (''Witchcraft Act 1735'') vajāšanu mīkstināja, piemērojot par to sīkiem kriminālnoziegumiem (klaiņošana u.tml.) domātos sodus.<ref>Raganu kriminālvajāšana Lielbritānijā pilnībā tika atcelta tikai 1951. gadā (''Fraudulent Mediums Act 1951'')</ref> Eiropā pēdējā ragana tika sadedzināta 1775. gadā Anna Marija Švīgela (''Anna Maria Schwiigel'') Kemptenā (''Kempten'') Bavārijā, bet pēdējā, kas tika sodīta ar nāvi (nocērtot galvu), bija Anna Golde (''Anna Göldi'') 1782. gadā Molli ciemā Šveicē.<ref>[http://www.swissinfo.ch/eng/swiss_news/Last_witch_in_Europe_cleared.html?cid=662078 "Last witch in Europe" cleared - swissinfo.ch]</ref>
  
 
1610. gadā Logronū notikušajā raganas tiesāšanā turp aizsūtītais [[Jezuītu ordenis|jezuīts]] un [[inkvizītors]] Alonso de Salazars pierādīja, ka raganas neeksistē. Salazaru uzreiz atbalstīja Lielais Toledo inkvizitors Bernardo de Sandovals un pēc tam arī Augstākā Inkvizīcijas padome. Šis lēmums būtiski mainīja visu sabiedrisko gaisotni katoliskajās zemēs, ievērojami ierobežojot pūļa aizraušanos ar linča tiesām. 1631. gadā pazīstamais raganu vajāšanu pretinieks jezuīts Frīdrihs fon Špē (''Friedrich von Spee'') publicēja savu traktātu "Cautio Criminalis"<ref>Friedrich von Spee. Cautio Criminalis oder Rechtliches Bedenken wegen der Hexenprozesse - Deutscher Taschenbuch Verlag: München, 2000</ref>, kurā Eiropas jurisprudencē pirmo reizi tika autoritatīvi noformulētas un pamatotas apsūdzēto tiesības uz aizstāvību, tiesības netapt fiziski ietekmētiem, tiesības uz neieinteresētu tiesu, nevainīguma prezumpcija (apsūdzētais tiek uzskatīts par nevainīgu, līdz tā vaina nav pierādīta un tiesa to nav atzinusi par vainīgu) - t.i. normas, kas pakāpeniski tika pārņemtas arī laicīgo tiesu praksē un jaunākajos laikos ir neatņemamas tiesisku valstu procesuālo kodeksu sastāvdaļas.
 
1610. gadā Logronū notikušajā raganas tiesāšanā turp aizsūtītais [[Jezuītu ordenis|jezuīts]] un [[inkvizītors]] Alonso de Salazars pierādīja, ka raganas neeksistē. Salazaru uzreiz atbalstīja Lielais Toledo inkvizitors Bernardo de Sandovals un pēc tam arī Augstākā Inkvizīcijas padome. Šis lēmums būtiski mainīja visu sabiedrisko gaisotni katoliskajās zemēs, ievērojami ierobežojot pūļa aizraušanos ar linča tiesām. 1631. gadā pazīstamais raganu vajāšanu pretinieks jezuīts Frīdrihs fon Špē (''Friedrich von Spee'') publicēja savu traktātu "Cautio Criminalis"<ref>Friedrich von Spee. Cautio Criminalis oder Rechtliches Bedenken wegen der Hexenprozesse - Deutscher Taschenbuch Verlag: München, 2000</ref>, kurā Eiropas jurisprudencē pirmo reizi tika autoritatīvi noformulētas un pamatotas apsūdzēto tiesības uz aizstāvību, tiesības netapt fiziski ietekmētiem, tiesības uz neieinteresētu tiesu, nevainīguma prezumpcija (apsūdzētais tiek uzskatīts par nevainīgu, līdz tā vaina nav pierādīta un tiesa to nav atzinusi par vainīgu) - t.i. normas, kas pakāpeniski tika pārņemtas arī laicīgo tiesu praksē un jaunākajos laikos ir neatņemamas tiesisku valstu procesuālo kodeksu sastāvdaļas.

Versija, kas saglabāta 2011. gada 9. janvāris, plkst. 16.23

Raganu un burvju prāvas jeb raganu medības (an. witchcraft trials, witch-hunt, vāc. Hexenprozesse, Hexenverfolgung, kr. охота на ведьм, преследование ведьм) - apzīmējums XVI-XVIII gs. Eiropas(pamatā Centrāleiropa un Ziemeļeiropa) un koloniju Ziemeļamerikā sabiedrību pārņēmušajam raganu un burvju kriminālvajāšanas un tiesāšanas vilnim, kas pieņēma jau masu psihozes raksturu.[1]

Tā kā burvji un raganas tika vainotas par fizisko un mantisko kaitējumu (ļaunuma nodarīšana veselībai, nekustamajam un kustamajam īpašumam), raganu kriminālvajāšana un tiesāšana bija laicīgo pilsonības tiesu jurisdikcijā. Baznīcu kā institūciju raganas neinteresēja - ticēšana raganām bija tikai māņticība un nekādi neskāra ticību Dievam (svētā inkvizīcija tika iesaistīta tikai gadījumos, ja bija aizdomas par herēzi) un tika uzskatīta par nosodāmu. Ja arī kur pret raganām iesaistījās arī kāds garīdznieks, tad tā bija vai nu viņa personiskā iniciatīva[2], vai arī buršanās nebija apsūdzības pamatā. Situācija mainījās līdz ar Reformācijas uzvaru Centrāleiropā un Ziemeļeiropā, kad norisa strauja atteikšanās no sholastikas un Bībeles (Vecās derības) tiesisko normu atdzīvināšana - protestantu zemēs tiesvedību uzraudzīja garīdzniecība un universitāšu profesūra (kā maģijas speciālisti). Negaidītu popularitāti guva dominikāņu mūks Šprengera (1436.-1495.) un Ķelnes universitātes profesors Institorisa (1430.-150.) traktāts "Raganu āmurs", kas sasaistīja buršanu ar kalpošanu Sātanam, un kura ierosinātos sodus iekļāva daudzu laicīgās varas kriminālkodeksu krājumos, t.sk. 1532. gadā Kārļa V kriminālkodeksā[3], Saksijas 1572. gada likumu krājumā u.c.. kā arī pirmstiesas inkvizīcijas[4] praksē. Ja uz kartes ar punktu atzīmē katru vietu, kur sadedzināta ragana, tad vislielākā šādu punktu koncentrācija būs protestantu apvidos, kur robežojas Francija, vācu zemes un Šveice. Bāzeli, Lionu, Ženēvu, Nirnbergu un tuvākās pilsētas noklātu biezs punktu mākonis. Punktu traipi veidotos Šveicē – no Reinas līdz Amsterdamai, kā arī Francijas dienvidos, Anglijā, Skotijā un Skandināvijas valstīs (t.i. protestantisma centros un tuvu tiem). Pilnīgi katoliskās zemēs – Itālijā un Īrijā – šādu punktu ievērojami mazāk, bet Īrijā, Spānijā un Portugālē pavisam maz. Īpaši aktīvi raganas tika vajātas vācu zemēs - it sevišķi Ķelnes un Diseldorfas apkaimē. - kā arī Šveices protestantu kantonos. Laikā no 1487. līdz 1738. gadam vācu zemēs vien tika par buršanos uz nāvi notiesātas vairāk nekā 100 000 personu.[5] Livonijā raganu vajāšana sākās XVI gs. vidū, bet maksimumu piedzīvoja XVII gadsimtā. Anglijā, Velsā un Skotijā raganu vajāšanu juridiski pamatoja 1542., 1562. un 1604. gada "raganu akti" (Witchcraft Act 1542, Witchcraft Act 1562, Scottish Witchcraft Act 1563, Witchcraft Act 1604), 1735. gada akts (Witchcraft Act 1735) vajāšanu mīkstināja, piemērojot par to sīkiem kriminālnoziegumiem (klaiņošana u.tml.) domātos sodus.[6] Eiropā pēdējā ragana tika sadedzināta 1775. gadā Anna Marija Švīgela (Anna Maria Schwiigel) Kemptenā (Kempten) Bavārijā, bet pēdējā, kas tika sodīta ar nāvi (nocērtot galvu), bija Anna Golde (Anna Göldi) 1782. gadā Molli ciemā Šveicē.[7]

1610. gadā Logronū notikušajā raganas tiesāšanā turp aizsūtītais jezuīts un inkvizītors Alonso de Salazars pierādīja, ka raganas neeksistē. Salazaru uzreiz atbalstīja Lielais Toledo inkvizitors Bernardo de Sandovals un pēc tam arī Augstākā Inkvizīcijas padome. Šis lēmums būtiski mainīja visu sabiedrisko gaisotni katoliskajās zemēs, ievērojami ierobežojot pūļa aizraušanos ar linča tiesām. 1631. gadā pazīstamais raganu vajāšanu pretinieks jezuīts Frīdrihs fon Špē (Friedrich von Spee) publicēja savu traktātu "Cautio Criminalis"[8], kurā Eiropas jurisprudencē pirmo reizi tika autoritatīvi noformulētas un pamatotas apsūdzēto tiesības uz aizstāvību, tiesības netapt fiziski ietekmētiem, tiesības uz neieinteresētu tiesu, nevainīguma prezumpcija (apsūdzētais tiek uzskatīts par nevainīgu, līdz tā vaina nav pierādīta un tiesa to nav atzinusi par vainīgu) - t.i. normas, kas pakāpeniski tika pārņemtas arī laicīgo tiesu praksē un jaunākajos laikos ir neatņemamas tiesisku valstu procesuālo kodeksu sastāvdaļas.

Skat. arī: Salemas raganu prāvas

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ Kriminālvajāšana par kaitējuma nodarīšanu ar maģijas palīdzību pastāvējusi visās kultūrās, taču notikumi Eiropā XVI-XVIII gs. pārspēja visu līdz tam un vēlāk pieredzēto likumdošanas un vēriena ziņā.
  2. ↑ Klasisks piemērs ir teologs un aktīvs raganu vajāšanas idejas proponētājs un Raganu āmurs autors Institoriss (1430.-150.), kuru 1485. gadā Briksenas bīskaps vienkārši izraidīja no Insbrukas par mēģinājumu aizsākt raganu vajāšanu, t.i. māņticības sludināšanu un sabiedriskās kārtības traucēšanu, un Institoriss pārcēlās uz dzīvi Ķelnē, kuras universitātes profesūra atsaucīgi uzņēma viņa idejas.
  3. ↑ Michael Ströhmer. Carolina (Constitutio Criminalis Carolina, CCC) : Die Peinliche Halsgerichtsordnung Kaiser Karls V. im Kontext der frühneuzeitlichen Hexenprozesse
  4. ↑ Populārajā literatūrā lielāko tiesu netiek nošķirtas laicīgās tiesas inkvizīcija un sv. inkvizīcija, visu piedēvējot Baznīcas izmeklēšanai, kas maldina neizglītotu lasītāju.
  5. ↑ Precīzas statistikas nav, aptuveni 1/3 daļa notiesāto bija vīrieši, t.i. minot skaitļus, parasti literatūrā nenodalot min burvju, raganu un herētiķu sektu prāvas, kaut apsūdzība un vaina šajos gadījumos dažbrīd visai kardināli atšķiras.
  6. ↑ Raganu kriminālvajāšana Lielbritānijā pilnībā tika atcelta tikai 1951. gadā (Fraudulent Mediums Act 1951)
  7. ↑ "Last witch in Europe" cleared - swissinfo.ch
  8. ↑ Friedrich von Spee. Cautio Criminalis oder Rechtliches Bedenken wegen der Hexenprozesse - Deutscher Taschenbuch Verlag: München, 2000

Literatūra par šo tēmu

  • Straubergs K. Raganu prāvu idejiskie pamati Latvijā 17. g. s. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. Nr2., 1939., 220.-231. lpp.
  • Black George F. Calendar of Cases of Witchcraft in Scotland 1510 to 1727. - Kessinger Publishing, 2003. ISBN 0766158381
  • Kors Alan Ch., Peters E. Witchcraft in Europe, 400-1700 : A Documentary History. - University of Pennsylvania Press: Philadelphia, 2000. ISBN 0812217519
  • Burton R.J. Witchcraft in the Middles Ages. - Cornell University Press: Ithaca, NY, 1972
  • Erik Midelfort. Witch Hunting in Southwestern Germany 1562-1684. - Stanford, 1972
  • Behringer Wolfgang. Witches and Witch Hunts: A Global History. - Polity Press: Malden (Massachusetts), 2004
  • Witchcraft in Early Modern Europe : Studies in Culture and Belief / ed. Jonathan Barry, Marianne Hester, and Gareth Roberts - Cambridge University Press, 1996
  • Klaits Joseph. Servants of Satan : The Age of the Witch Hunts. - Indiana University Press: Bloomington, 1985
  • Levack Brian P. The Great Scottish Witch Hunt of 1661-1662 // The Journal of British Studies, Vol.20, No, 1. (Autumn, 1980), pp. 90–108.
  • Levack Brian P. The witch hunt in early modern Europe - Longman: London/New York, 2006
  • Macfarlane Alan. Witchcraft in Tudor and Stuart England : A regional and Comparative Study. - Harper & Row Publishers: New York/Evanston, 1970
  • Midlefort Erick H.C. Witch Hunting in Southeastern Germany 1562-1684 : The Social and Intellectual Foundation. - Stanford University Press, 1972. ISBN 0804708053
  • The Witch and History : Early Modern and Twentieth Century Representatives - Routledge: New York, 1996
  • Robisheaux Thomas. The Last Witch of Langenburg: Murder in a German Village. - W.W. Norton & Co: New York, 2009; ISBN 9780393065510
  • Thurston Robert. The Witch Hunts : A History of the Witch Persecutions in Europe and North America. - Pearson/Longman, 2007
  • Brith and Death: Fairies in Scottish Witch-trials - New York University Press: New York, 2000
  • Wolfgang Behringer. Hexen. Glaube, Verfolgung, Vermarktung. - Beck: München, 2002; ISBN 3-406-41882-1
  • Hexenwahn – Ängste der Frühen Neuzeit (Begleitband zur gleichnamigen Ausstellung des Deutschen Historischen Museums) / Rosmarie Beier-de Haan (Hrsg.) - Minerva Farnung: Wolfratshausen, 2002; ISBN 3-932353-61-7
  • Rainer Decker. Hexen. Magie, Mythen und die Wahrheit, 4 Bände - Primus Verlag: Darmstadt, 2004; ISBN 978-3-89678-329-5
  • Michael Hesemann. Die Dunkelmänner. Mythen, Lügen und Legenden um die Kirchengeschichte - St. Ulrich: Augsburg, 2007; ISBN 978-3-86744-016-5
  • Michael Kunze. Straße ins Feuer. Vom Leben und Sterben in der Zeit des Hexenwahns - Kindler: München, 1982; ISBN 3-463-00838-6
  • Levack Brian P. Hexenjagd. Die Geschichte der Hexenverfolgungen in Europa - C.H. Beck: München, 1999; ISBN 3-406-42132-6
  • Lyndal Roper. Hexenwahn. Geschichte einer Verfolgung - C.H. Beck: München, 2007; ISBN 978-3-406-54047-9
  • Walter Rummel, Rita Voltmer. Hexen und Hexenverfolgung in der Frühen Neuzeit - Wissenschaftliche Buchgesellschaft: Darmstadt, 2008; ISBN 978-3-534-19051-5
  • Rolf Schulte. Hexenmeister. Die Verfolgung von Männern im Rahmen der Hexenverfolgung von 1530–1730 im alten Reich - Lang: Frankfurt am Main, 2001; ISBN 3-631-37781-9
  • Wilhelm Gottlieb Soldan, Heinrich Heppe und Max Bauer. Geschichte der Hexenprozesse. - Parkland-Verl.: Köln, 1999; ISBN 3-880-59960-2
  • Claudia Kauertz. Wissenschaft und Hexenglaube. Die Universität Helmstedt 1576-1626 - (Hexenforschung; Bd. 6) Verlag für Regionalgeschichte: Bielefeld, 2001 - 279 S.; 2001. ISBN 978-3-89534-353-7
  • Katrin Moeller. Dass Willkür über Recht ginge. Hexenverfolgung in Mecklenburg im 16. und 17. Jahrhundert. - (Hexenforschung; Bd. 10) Verlag für Regionalgeschichte: Bielefeld, 2007; ISBN 978-3-89534-630-9
  • Ulrich Molitor. Von Unholden und Hexen - UBooks Verlag, 2008; ISBN 978-3-866-08089-8
  • Hermann Löher. Wehmütige Klage der frommen Unschuldigen. Ein Schöffe kritisiert die Hexenjagd - Neuausgabe, 1995; ISBN 978-3-980-32974-3
  • Ronald Füssel. Hexen und Hexenverfolgung im Thüringischem Raum. - Landeszentrale für politische Bildung Thüringen: Erfurt, 2006; ISBN 978-3-931426-53-8
  • Wolfgang Behringer. Hexen - Glaube, Verfolgung, Vermarktung - Beck: München, 1998
  • Гуревич А.Я. Ведьма в деревне и перед судом // Языки культуры и проблемы переводимости. - Москва, 1987
  • Гинзбург К. Образ шабаша ведьм и его истоки // Одиссей. Человек в истории. - Москва, 1990. - С. 132-146

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Raganu_prāvas&oldid=30968"