Atšķirības starp "Rekrūši" versijām
m |
m |
||
| (18 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Rekrūši''' (no lat. ''recrescere'' - "ataugt", | + | '''Rekrūši''' (no lat. ''recrescere'' - "ataugt", fr. ''récruter'' - "vākt karaspēku"; vāc. ''Rekruten'', kr. ''рекруты'') - [[rekrutēšanas klausība]]s kārtā karadienestā valsts regulārajā armijā jauniesauktie jaunajos laikos vairākās Eiropas valstīs. XIX gs. aizstājot rekrutēšanas sistēmu ar vispārējo karaklausību, ''rekrūši'' pārstāja pastāvēt kā sociāls fenomens. |
| − | [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] rekrutēšanu ieviesa 1705. gadā, '' | + | [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] rekrutēšanu ieviesa 1705. gadā, un tai bija pakļauti visi '''nodevu ļaudis''' (''даточные люди''), t.i. [[nodevu kārta|nodevu kārtām]] (''податные сословия'') piederīgie - [[zemniecība]], [[mietpilsoņi]] u.c., - visi 15-20 gadu vecumu sasniegušie vīrieši (no kuru skaita rekrutēja katru 10. vai katru 12. vīrieti, atkarībā no reģiona un politiskajiem apstākļiem). Līdz 1708. gadam, līdz 1726. gadam rekrutēšanai bija pakļauti 20-30 gadus veci vīrieši, līdz 1855. gadam rekrutēšanai bija pakļauti 17-30 gadus veci vīrieši. Ja no kādas teritorijas nevarēja savākt pietiekamu rekrūšu skaitu, vietējai administrācijai nācās trūkstošo kompensēt, maksājot naudā. Rekrūši [[dzimtcilvēki]] tika atbrīvoti no [[dzimtbūšana]]s atkarības, bet, pārnākot no dienesta, tiem pienācās pensija (pensija bija tik liela, ka atvaļinātais rekrūtis, ja gribēja, varēja nestrādāt). Sākotnēji dienests bija uz mūžu. 1793. gadā dienesta ilgumu samazināja līdz 25 gadiem, 1834. gadā – līdz 20 gadiem, 1855. gadā – līdz 7 gadiem. Rekrutējamo skaits mainījās, taču parasti rekrutēja 5-7 vīriešus no 1000 "dvēselēm" (atbilstoši [[dvēseļu revīzija]]s datiem). [[Vidzemes guberņa|Vidzemes guberņā]] ''rekrūšu'' sistēmu ieviesa 1793. gadā (3-5 ''rekrūši'' no 1000 dvēselēm). Sākot ar 1831. gadu rekrutēšana notika katru gadu. 1874. gadā Krievijas impērijā ''rekrutēšanu'' aizstāja ar vispārējo karaklausību. |
Skat. arī [[rekrūšu lāde]] | Skat. arī [[rekrūšu lāde]] | ||
| − | == Literatūra par šo tēmu == | + | ==== Literatūra par šo tēmu ==== |
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 124. lpp. | * Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 124. lpp. | ||
| + | * Svarāne Melita. Latviešu rekrūtis cara armijā 19. gadsimtā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1994. Nr.3., 56.-73. lpp. | ||
| + | * Klēbachs A. Rekrūši 19. gadu simtenī. // Latvijas kareivis. 12.02.1938. Nr.35.(3294.), 4. lpp. | ||
| − | == Resursi internetā par šo tēmu == | + | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== |
[[Kategorija:Armija un karš]] | [[Kategorija:Armija un karš]] | ||
Pašreizējā versija, 2014. gada 14. novembris, plkst. 17.33
Rekrūši (no lat. recrescere - "ataugt", fr. récruter - "vākt karaspēku"; vāc. Rekruten, kr. рекруты) - rekrutēšanas klausības kārtā karadienestā valsts regulārajā armijā jauniesauktie jaunajos laikos vairākās Eiropas valstīs. XIX gs. aizstājot rekrutēšanas sistēmu ar vispārējo karaklausību, rekrūši pārstāja pastāvēt kā sociāls fenomens.
Krievijas impērijā rekrutēšanu ieviesa 1705. gadā, un tai bija pakļauti visi nodevu ļaudis (даточные люди), t.i. nodevu kārtām (податные сословия) piederīgie - zemniecība, mietpilsoņi u.c., - visi 15-20 gadu vecumu sasniegušie vīrieši (no kuru skaita rekrutēja katru 10. vai katru 12. vīrieti, atkarībā no reģiona un politiskajiem apstākļiem). Līdz 1708. gadam, līdz 1726. gadam rekrutēšanai bija pakļauti 20-30 gadus veci vīrieši, līdz 1855. gadam rekrutēšanai bija pakļauti 17-30 gadus veci vīrieši. Ja no kādas teritorijas nevarēja savākt pietiekamu rekrūšu skaitu, vietējai administrācijai nācās trūkstošo kompensēt, maksājot naudā. Rekrūši dzimtcilvēki tika atbrīvoti no dzimtbūšanas atkarības, bet, pārnākot no dienesta, tiem pienācās pensija (pensija bija tik liela, ka atvaļinātais rekrūtis, ja gribēja, varēja nestrādāt). Sākotnēji dienests bija uz mūžu. 1793. gadā dienesta ilgumu samazināja līdz 25 gadiem, 1834. gadā – līdz 20 gadiem, 1855. gadā – līdz 7 gadiem. Rekrutējamo skaits mainījās, taču parasti rekrutēja 5-7 vīriešus no 1000 "dvēselēm" (atbilstoši dvēseļu revīzijas datiem). Vidzemes guberņā rekrūšu sistēmu ieviesa 1793. gadā (3-5 rekrūši no 1000 dvēselēm). Sākot ar 1831. gadu rekrutēšana notika katru gadu. 1874. gadā Krievijas impērijā rekrutēšanu aizstāja ar vispārējo karaklausību.
Skat. arī rekrūšu lāde
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 124. lpp.
- Svarāne Melita. Latviešu rekrūtis cara armijā 19. gadsimtā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1994. Nr.3., 56.-73. lpp.
- Klēbachs A. Rekrūši 19. gadu simtenī. // Latvijas kareivis. 12.02.1938. Nr.35.(3294.), 4. lpp.
