Reliģija antīkajā pasaulē

No ''Vēsture''
Versija 2013. gada 19. aprīlis, plkst. 05.58, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Reliģija antīkajā pasaulē - reliģiskie priekšstati un kosmogonijas teorijas, kas izveidojās Vidusjūras ziemeļu piekrastes zemēs, izejot sarežģītu attīstības ceļu no fetišisma un animisma līdz kristietībai, t.i. no ticības bezgala daudzām dabas dievībām līdz antropomorfam politeismam un monoteismam.

Veidojoties civilizācijai Senajā Grieķijā, ļaužu apziņā pilnveidojās arī priekšstati par pasaulē valdošo maģisko, dēmonisko, htonisko spēku darbību, kas galu galā noveda pie to antropomorfās interpretācijas - seno grieķu dievības kļuva skaidras, cilvēciskas, sasniedzot maksimālu antropomorfismu. Ticot, ka cilvēks ir līdzīgs dieviem, viņi ticēja, ka dieviem ir ne vien cilvēcisks ārējais veidols, bet piemīt arī citas cilvēciskas īpašības un vājības: tie dzer, ēd, guļ, cieš sāpes, ir greizsirdīgi, skaudīgi, godkārīgi, var būt mazdūšīgi, mīl un nīst, lielās, melo un krāpj.

Resursi internetā par šo tēmu

  • Pāvulāne Velta. Reliģija antīkajā pasaulē. // Seno laiku vēsture. (metodisks līdzeklis) 2. daļa / Klišāns V., Cimdiņa R. - Rīgas 15. arodvidusskola: Rīga, 1995., 70.-77. lpp.