Atšķirības starp "Vēstures pētīšanas metodes" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Vēstures pētījumu metodes''' - paņēmienu un principu (metožu) sistemātisks kopums vēstures materiālu un avotu teorētiskai analīzei, gūstot pēc iespējas objektīvāku un pamatotāku informāciju: | '''Vēstures pētījumu metodes''' - paņēmienu un principu (metožu) sistemātisks kopums vēstures materiālu un avotu teorētiskai analīzei, gūstot pēc iespējas objektīvāku un pamatotāku informāciju: | ||
| − | * '''Ģenēzes | + | * '''Ģenēzes jeb aprakstošā metode:''' īpašības, cēloņus, pretrunas aplūko attīstībā, atspoguļojot procesu. Mīnusi: nav izteiktas metodoloģijas, neuniversāla, liela subjektīvisma iespēja, detaļu un faktu pārbagātība, kas var novest pie atkārtošanās. Grūti avienot ar citām metodēm. Neder, lai fiksētu kāda fenomena situāciju miera stāvoklī. Induktīva (no detaļām uz vispārīgo) un aprakstoša, nevis pētnieciska metode. |
* '''Klasifikācijas metode:''' pēc iepriekš izveidotā plāna apkopojot un klasificējot materiālu pēc būtiskām pazīmēm - hronoloģiskā principa, alfabēta u.c., - katrs klasifikācijas veids parāda aplūkojamo informāciju no cita skatu punkta, atsedzot jaunus kvalitatīvos aspektus. | * '''Klasifikācijas metode:''' pēc iepriekš izveidotā plāna apkopojot un klasificējot materiālu pēc būtiskām pazīmēm - hronoloģiskā principa, alfabēta u.c., - katrs klasifikācijas veids parāda aplūkojamo informāciju no cita skatu punkta, atsedzot jaunus kvalitatīvos aspektus. | ||
* '''Struktūru sistēmu metode:''' pētāmo fenomenu uztver kā sistēmu, noskaidrojot tās struktūru, funkcijas, pētāmā apjoma apakšējo robežu jeb mazāko elementu, t.i. faktiski modelējot elementu savstarpējo mijiedarbību un visas sistēmas mijiedarbību ar ārpasauli. Mīnusi: nefiksē procesus un pārmaiņas, visu nav iespējams šādi modelēt. Metodi pielietojot, svarīgi ņemt vērā 2 paradoksus: ''hierarhijas paradoksu'' - jebkura sistēma vienmēr ir lielākas sistēmas komponents; ''veseluma paradokss'' - par spīti hierarhijas paradoksam, tā tomēr ir autonoma sistēma, viens veselums. Parasti tiek izmantota, pētot sociālās un politiskās kustības, organizācijas. | * '''Struktūru sistēmu metode:''' pētāmo fenomenu uztver kā sistēmu, noskaidrojot tās struktūru, funkcijas, pētāmā apjoma apakšējo robežu jeb mazāko elementu, t.i. faktiski modelējot elementu savstarpējo mijiedarbību un visas sistēmas mijiedarbību ar ārpasauli. Mīnusi: nefiksē procesus un pārmaiņas, visu nav iespējams šādi modelēt. Metodi pielietojot, svarīgi ņemt vērā 2 paradoksus: ''hierarhijas paradoksu'' - jebkura sistēma vienmēr ir lielākas sistēmas komponents; ''veseluma paradokss'' - par spīti hierarhijas paradoksam, tā tomēr ir autonoma sistēma, viens veselums. Parasti tiek izmantota, pētot sociālās un politiskās kustības, organizācijas. | ||
| − | * '''Problēmu hronoloģiskā metode:''' izdala aplūkojamās tēmas problēmas un analizē tās hronoloģiskā secībā, rekonstruējot to ģenēzes procesu. | + | * '''Problēmu hronoloģiskā metode:''' izdala aplūkojamās tēmas problēmas un analizē tās hronoloģiskā secībā, rekonstruējot to ģenēzes procesu. |
| + | * '''Sinhronā un diahronā metode:''' | ||
| + | * '''Salīdzināšanas metode:''' | ||
| + | * '''Retrospekcijas un aktualizācijas metode:''' | ||
| + | * '''Haosa jeb sinerģētiskā metode:''' | ||
| + | * '''Diskursa analīzes metode:''' | ||
| + | * '''Statistiskās metodes (grafiku un diagrammu izantošana):''' | ||
| + | * '''Kontentanalīze jeb Žaka Kaizera metode:''' | ||
| + | * '''Biogrāfiskā jeb psihoanalīzes metode:''' | ||
[[Kategorija:Vēstures zinātne]] | [[Kategorija:Vēstures zinātne]] | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 10. februāris, plkst. 19.58
Vēstures pētījumu metodes - paņēmienu un principu (metožu) sistemātisks kopums vēstures materiālu un avotu teorētiskai analīzei, gūstot pēc iespējas objektīvāku un pamatotāku informāciju:
- Ģenēzes jeb aprakstošā metode: īpašības, cēloņus, pretrunas aplūko attīstībā, atspoguļojot procesu. Mīnusi: nav izteiktas metodoloģijas, neuniversāla, liela subjektīvisma iespēja, detaļu un faktu pārbagātība, kas var novest pie atkārtošanās. Grūti avienot ar citām metodēm. Neder, lai fiksētu kāda fenomena situāciju miera stāvoklī. Induktīva (no detaļām uz vispārīgo) un aprakstoša, nevis pētnieciska metode.
- Klasifikācijas metode: pēc iepriekš izveidotā plāna apkopojot un klasificējot materiālu pēc būtiskām pazīmēm - hronoloģiskā principa, alfabēta u.c., - katrs klasifikācijas veids parāda aplūkojamo informāciju no cita skatu punkta, atsedzot jaunus kvalitatīvos aspektus.
- Struktūru sistēmu metode: pētāmo fenomenu uztver kā sistēmu, noskaidrojot tās struktūru, funkcijas, pētāmā apjoma apakšējo robežu jeb mazāko elementu, t.i. faktiski modelējot elementu savstarpējo mijiedarbību un visas sistēmas mijiedarbību ar ārpasauli. Mīnusi: nefiksē procesus un pārmaiņas, visu nav iespējams šādi modelēt. Metodi pielietojot, svarīgi ņemt vērā 2 paradoksus: hierarhijas paradoksu - jebkura sistēma vienmēr ir lielākas sistēmas komponents; veseluma paradokss - par spīti hierarhijas paradoksam, tā tomēr ir autonoma sistēma, viens veselums. Parasti tiek izmantota, pētot sociālās un politiskās kustības, organizācijas.
- Problēmu hronoloģiskā metode: izdala aplūkojamās tēmas problēmas un analizē tās hronoloģiskā secībā, rekonstruējot to ģenēzes procesu.
- Sinhronā un diahronā metode:
- Salīdzināšanas metode:
- Retrospekcijas un aktualizācijas metode:
- Haosa jeb sinerģētiskā metode:
- Diskursa analīzes metode:
- Statistiskās metodes (grafiku un diagrammu izantošana):
- Kontentanalīze jeb Žaka Kaizera metode:
- Biogrāfiskā jeb psihoanalīzes metode:
