Atšķirības starp "Valdemāra-Ērika lēņu tiesības" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Valdemāra-Ērika lēņu tiesības''' - līdz 1241. gadam izveidots, viduslejasvācu valodā sarakstīts bruņinieku tiesību krājums Dānijas karaļa valdījumiem [[Livonija|Ziemeļlivonijā]] (mūsdienu Ziemeļigaunija), bija pamatā visām vēlākajām Livonijas bruņinieku tiesību kodifikācijām. Galvenokārt sastāv no lēņtiesiskās attiecības regulējošām normām, tiesu iekārtas noteikumiem un procesuālo tiesību normām | + | '''Valdemāra-Ērika lēņu tiesības''' - līdz 1241. gadam izveidots, viduslejasvācu valodā sarakstīts bruņinieku tiesību krājums Dānijas karaļa valdījumiem [[Livonija|Ziemeļlivonijā]] (mūsdienu Ziemeļigaunija), bija pamatā visām vēlākajām Livonijas bruņinieku tiesību kodifikācijām. Galvenokārt sastāv no lēņtiesiskās attiecības regulējošām normām, tiesu iekārtas noteikumiem un procesuālo tiesību normām: 60 pantu lielajā kodeksā pirmie 42 panti satur materiālās lēņa tiesības ([[Vasalis|vasaļa]] tiesības uz viņam [[Lēnis|izlēņoto objektu]]), bet 43.-60. panti bija veltīti tiesu iekārtai un tiesāšanas procesam (krimināltiesību nav). Par "Voldemāra-Ērika lēņu tiesībām" nodēvēja fon Bunge XIX gs., pamatojoties uz tiesību krājuma priekšvārdā minētajiem [[dāņi|dāņu]] [[Karalis|karaļiem]] Valdemāru II (1202.-1241.) un Ēriku VI (1286.-1319.), kuri bijuši šī tiesību avota iniciatori un apstiprinātāji. Pēc vispārpieņemtās tradīcijas tiek uzskatīts, ka šo tiesību lielākā daļa sastādīta XIII gs. (ap 1238.-1241.), bet XIV gs. pēc Ērika VI rīkojuma tās papildinātas. Kaut arī jau 1346. gadā Valdemārs IV pārdeva Ziemeļigauniju [[Livonijas ordenis|Ordenim]], tikai 1397. gadā [[Vācu ordenis|Vācu ordeņa]] lielmestrs Konrads no Jungingenas apstiprināja tās - Valdemāra-Ērika lēņu tiesības paredzēja plašas tiesības vasaļiem, bet maz aplūkoja vasaļu pienākumus. |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 21. februāris, plkst. 15.54
Valdemāra-Ērika lēņu tiesības - līdz 1241. gadam izveidots, viduslejasvācu valodā sarakstīts bruņinieku tiesību krājums Dānijas karaļa valdījumiem Ziemeļlivonijā (mūsdienu Ziemeļigaunija), bija pamatā visām vēlākajām Livonijas bruņinieku tiesību kodifikācijām. Galvenokārt sastāv no lēņtiesiskās attiecības regulējošām normām, tiesu iekārtas noteikumiem un procesuālo tiesību normām: 60 pantu lielajā kodeksā pirmie 42 panti satur materiālās lēņa tiesības (vasaļa tiesības uz viņam izlēņoto objektu), bet 43.-60. panti bija veltīti tiesu iekārtai un tiesāšanas procesam (krimināltiesību nav). Par "Voldemāra-Ērika lēņu tiesībām" nodēvēja fon Bunge XIX gs., pamatojoties uz tiesību krājuma priekšvārdā minētajiem dāņu karaļiem Valdemāru II (1202.-1241.) un Ēriku VI (1286.-1319.), kuri bijuši šī tiesību avota iniciatori un apstiprinātāji. Pēc vispārpieņemtās tradīcijas tiek uzskatīts, ka šo tiesību lielākā daļa sastādīta XIII gs. (ap 1238.-1241.), bet XIV gs. pēc Ērika VI rīkojuma tās papildinātas. Kaut arī jau 1346. gadā Valdemārs IV pārdeva Ziemeļigauniju Ordenim, tikai 1397. gadā Vācu ordeņa lielmestrs Konrads no Jungingenas apstiprināja tās - Valdemāra-Ērika lēņu tiesības paredzēja plašas tiesības vasaļiem, bet maz aplūkoja vasaļu pienākumus.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Rīga: Divergens, 2001., 13. lpp.
- Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti līdz 1800. gadam. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 58.-59. lpp.
