Ķoniņi

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Ķoniņi (Conigsche Freibauern) - brīvzemnieku kategorija Livonijā, vietējās izcelsmes mazie vasaļi jeb "vasaļu vasaļi" Livonijā, Kurzemē. Zemgalē dēvēti par novadniekiem (ar novadu saprotot norobežotu zmesgabalu), bet Vidzemē un Latgalē - par leimaņiem. Feodālajā hierarhijā veidoja netitulētās bruņniecības zemāko slāni, savas saistības pret sizerenu pildot tā militārajā dienestā (karadienests ar savu zirgu, ieročiem un ekipējumu), vai arī pasta jātnieka, ceļotāju pavadoņa vai pils amatnieka pienākumus, atbrīvoti no klaušām un nodevām, izņemot lēņa dienestu. Saskaņā ar Ordeņa piešķirtajām privilēģijām, ķoniņi nebija brīvzemnieki, bet gan pilntiesīgi lēņa viri, kas personas un īpašuma tiesību ziņā sākotnēji neatšķīrās no muižniecības. Pirmo reizi apzīmējums "kuršu ķoniņi" (Cursken konyngh) minēts ar 1504. gada 23. augustu datētā lēņa grāmatā. Ķoniņu ciemi par brīvciemiem oficiāli pirmoreiz nodēvēti tikai 1797. gada Kurzemes guberņas dvēseļu revīzijas sarakstos, un turpmāk par tādiem tika saukti gan oficiālos dokumentos, gan sadzīvē.

Ķoniņu lēņi XIII gs. tika izlēņoti uz “mūžīgiem laikiem”, tos mantot varēja radinieki līdz ceturtajai līnijai, kā arī meitas. XIV gs. otrajā pusē zemes kungi un bruņinieki lēņa mantošanas tiesības sāka sašaurināt, taču līdz XV gadsimta vidum ordeņa valstī lēņi lielākoties piešķirti vietējiem iedzīvotājiem, nevis no citurienes iebraukušajiem. Visbiežākās lēņa gaitas bija karadienests ar paša ķoniņa zirgu, bruņām un ieročiem, kas tika iegādāti par ienākumiem no lēņa. Godājams pienākums bija arī lēņa kunga pavadīšana ceļojumos. Piešķirtie lēņi bija tik mazi, ka tiem nepiederēja dzimtļaudis, tāpēc nācās savu zemi apstrādāt kopā ar saimi un kalpiem. Ordeņa valstī vidējais lēņu lielums ordeņvalstī bija 1-12 arkli, piemēram, XVI gs. ķoniņam Peniķim - 6 arkli. Kuršu lēņa tiesības bija pilnīgi līdzvērtīgas vispārējām ordeņa lēņa tiesībām (lehngudes recht), bet lībiešu tiesības pieļāva arī lēņa gaitu aizvietošanu ar gruntsnomas maksu. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā XVI gs., kad te sāka veidoties bruņniecībakārta, sākās noslāņošanās vasaļu vidū. Hercogs Gothards gan apstiprināja vecos Ordeņa laika lēņus, taču lielāko tiesu mainīja ķoniņu statusu, tos apstiprinot kā brīvzemnieku (Freybauren) vai brīvnieku (Frye) lēņus.[1] XVII gadsimta pirmajā pusē ķoniņu dzimtām tika uzlikti brīvzemnieku pienākumi - pasta vešana, dažādu amatu pildīšana muižās, taču viņi vēl saglabāja personisko brīvību un nepildīja ikdienišķās muižas klaušas. Īpaši strauja ķoniņu un brīvzemnieku tiesiskā lejupslīde novērojama pēc hercoga Jēkaba 1663. gadā publicētā likuma “Muižu noteikumi”, kurā bija iekļauts pants, kas tieši attiecās uz brīvzemniekiem: “Rēķinos jāieraksta arī lēņu ļaudis un brīvzemnieki, lai varētu zināt, kādi ļaudis ir muižā, un kā tos varētu izmantot.” Šo noteikumu hercoga muižu pārvaldnieki iztulkoja pēc sava prāta - ja reiz ķoniņš kā brīvzemnieks tiek ierakstīts muižas ļaužu sarakstos, viņam jāpilda tādas pašas nastas kā pārējiem. Domājams, ka klaušas un nodevas novadniekiem netika uzspiestas uzreiz, bet pakāpeniski, izskaidrojot tās kā jaunu brīvzemnieku pienākumu. Hercogistes laikā ķoniņu tiesiskais stāvoklis kļūva visai nenoteikts - nav atrodams neviens likums vai tieisks akts, kas regulētu brīvo zemturu statusu hercogistē kopumā, izņemot uz atsevišķām dzimtām attiecinātus hercogu rīkojumus un pavēles. Tiesas pakļautības ziņā ķoniņi bija pakļauti virspilskungu tiesām. Militāro dienestu tie pildīja lēņa jātnieku rotā (Lehnsfahne), kā arī pildīja nemilitāru dienestu. Ir pamats domāt, ka vismaz Kuldīgas novada vietējās izcelsmes vasaļi jau XVII gs. sākumā bija ēji atstumti no militārā lēņu dienesta, jo Dionīsijs Fabrīcijs savā hronikā raksta, ka te dzīvojošo "kuršu valdnieku pēcteču" pamatpienākums bijis kara zirgu audzēšana.[2] Bruņinieku matrikulā leimaņi netika ierakstīti - kad kara klausības pienākumu senjori sāka nomainīt ar naturālajām un naudas nodevām, atsevišķas ķoniņu dzimtas vairs nebija spējīgas iegādāties dārgo bruņojumu, zaudējot senās tiesības un privilēģijas. Muižnieki pakāpeniski sāka uzlikt muižas klaušas ķoniņu ļaudīm, bet vēlāk arī pašiem ķoniņiem. Ar laiku daudzas ķoniņu dzimtas nonāca parādu atkarībā, kļūstot par brīvzemniekiem vai pat dzimtzemniekiem. Līdz jaunajiem laikiem tiesisko brīvību bija saglabājušas visai nedaudzas ķoniņu dzimtas. Zemesgrāmatās ierakstīts bija tikai katrs brīvciems kopumā, neuzrādot īpašniekus. Atsevišķas saimniecības nebija ne koroborētas, ne uzmērītas, kas bija par iemeslu daudziem robežu strīdiem pašu ķoniņu starpā un ar zemnieku saimniecībām, kas atradās brīvciemiem kaimiņos. Juridiski brīvciemu zemes jau kopš viduslaikiem bija vienas dzimtas kopīpašums, kurā sekmīga būtu vienīgi kopīga lauksaimniecība, taču ķoniņi to nespēja vai negribēja saprast, kas veicināja brīvciemu kā patstāvīgas administratīvas un saimnieciskas vienības panīkumu.

Pamatnodarbošanās bija lauksaimniecība. XIX gs. zināmi tikai daži no kuršu ķoniņiem cēlušies amatnieki: Šmēdiņš 1801. gadā bija dzirnavnieks Vilgālē netālu no Lipaiķiem, 1802. gadā Jānis bija mūrnieks, bet 1880. gadā Eduards – miesnieks Kuldīgas pilsētā. Izņēmums bija Sausgaļu brīvciema iedzīvotāju kopiena, kurai ciema zemes platība nebija liela: 1853. gadā puse no brīvajiem iedzīvotājiem iztiku pelnīja ar amatniecību, lielākoties podniecību. Acīmredzot šī iemesla dēļ - jaunu tehnoloģiju meklēšana, izglītošanās , lielāka mobilitāte, - brīvciemu vidū Sausgaļi izcēlās ar iedzīvotāju raibo etnisko sastāvu - vācu amatnieki ciemā dzīvoja jau 1797. gadā, bet XIX gs. vidū bez 49 brīvniekiem dzīvoja 42 vācieši un 63 ebreji, kas nodarbojās lielākoties ar lauku amatniecību. Burmeistars bija Kārlis Bartolds. Vairāki ciema iedzīvotāji, pateicoties amata prasmēm un izglītotībai, pārgāja "vācu kārtā", piemēram, viens no saimniekiem Jānis jau 1796. gadā saucies par Johanu Bergholcu, savus dēlus bija kristījis par Ludvigu, Kristofu un Magnusu, bet. 1853. gadā Sausgaļu iedzīvotāji ar uzvārdu Bergholcs jau bija izkļuvuši no zemniekiem un piederēja pie Kuldīgas luterāņu vācu draudzes, ģērbās pēc "mazturīgo vācu ļaužu” parauga. Arī Kalējciemā, kur visās septiņās sētās - Kalna un Lejas Mikās, Kalna un Lejas Vāģos, Kalna un Lejas Zoņos, kā arī Mežsargos - saimniekoja Kalēji, kopš 1861. gada līdztekus viņu latviskajam uzvārdam lietots tā vāciskojums – Šmits, - kas turpmāk aizvietoja viņu ciltstēva oriģinālo vārdu un liecinot par augstāku statusu. Galvenais ķoniņu saimnieciskā pagrimuma iemesls bija nesakārtotās īpašuma lietas. Lai gan saimniecību dalīšanu noliedza 1801. gada līgums par mantošanu, tas netika ievērots. Māju dalīšana, bandas zemju, atraitņu neatsavināmo daļu un vairāku zemesgabalu novēlēšana ar testamentu noveda pie tā, ka brīvciemu aramzeme laika gaitā tika saskaldīta daudzos sīkos zemesgabaliņos jeb starpgabalos. Tā katrai Ķoniņciema saimniecībai piederēja 25-30 aramzemes gabali, kas bija izvietoti juku jukām ar citu saimnieku zemesgabaliem, un atradās lielā attālumā viens no otra. Visa Koniņciema zeme bija sadrumstalota vairāk nekā 300 zemesgabalos, no kuriem tikai retais bija 2 - 3 pūrvietas liels. Katrai saimniecībai piederēja 8-12 pļavas, un attālums starp tām reizēm sasniedza vienu jūdzi. Piemēram, Koniņciema Jaunkrūķiņu mājām piederēja aptuveni 192 pūrvietas zemes, no tām 45 pūrvietas aramzemes, kas bija sadrumstalota 32 lauciņos. Starpgabalu skaitu vēl palielināja arhaiskā graudkopības trīslauku sistēma – vienā laukā sēja vasarājus, otrā ziemājus, bet trešo atstāja papuvē. Zemesgabalu daudzuma dēļ to savlaicīgai apstrādāšanai nācās līgt daudzus kalpus, tādējādi tērējot naudu algām. Par kopīgo ganību uzlabošanu neviens nerūpējās, un tās bija tik sliktas, ka no Ķoniņciema govīm 20. gadsimta sākumā sliktās barības dēļ nevarēja izslaukt vairāk kā spaini piena dienā no katras. Ķoniņu nedienas ar saimniekošanu izsmeļoši aprakstītas korespondentu un lasītāju vēstulēs XIX gs. beigu latviešu laikrakstos. Saimnieciskā ziņā ķoniņi ir atpalikuši no apkārtējiem saimniekiem, jo zemes lietošanas veids ir pārāk arhaisks.

1803. gadā par ķoniņiem ieinteresējās Kurzemes civilgubernators. Kuldīgas virspilskungs fon Zass viņam adresētā ziņojumā rakstīja, ka ķoniņiem pēc likuma pienākas tādas pašas tiesības un brīvības kā citiem lēņa vīriem, kuriem pieder namnieku un muižnieku īpašumi Kurzemē un Vidzemē. To rādot visas lēņa grāmatas. Zass citēja Tontegodes 1330. un 1333. gadu lēņa grāmatas, kurās minēts, ka Tontegodēm lēņi piešķirti ar tādām pašām tiesībām kā citiem Kurzemes vasaļiem. Meža ciršanas, medību un zvejas Vilgāles ezerā tiesības ķoniņiem eksistējot vēl līdz šai dienai. Ķoniņu privilēģija, kas gan nav minēta rakstos, bija tiesības turēt krogus, kādas bija tikai Kurzemes muižniekiem. Krogi tika iznomāti ebreju krodziniekiem un tirgotājiem. Kurzemes iestādes uzzināja par ķoniņu tiesību juridisko pamatojumu un atzina tās. Arī vēlākie Kuldīgas virspilskungi turējās pie fon Zasa nostājas ķoniņu tiesību jautājumā. Valdības iestādēs bija sagatavota labvēlīga augsne tālākam tiesību restitūcijas juridiskajam procesam. Pirmā ķoniņu juridiskā uzvara bija Lipaiķu baznīcas vizitācijas komisijas 1806. gada lēmums, ka viņu brīvciemiem, tāpat kā privātmuižām, karas pieder pie Lipaiķu draudzes, nav vairs obligāti jāpiedalās mācītājmuižas būves un remontdarbos. Visu septiņu brīvciemu (Ķoniņciems, Pliķu ciems, Ziemeļu ciems, Kalēju ciems, Viesalgu ciems, Dragūnu ciems, Sausgaļu-Kamburnieku ciems) iedzīvotāji 1809. gadā iesniedza prasību par atbrīvošanu no klaušām un gruntsnomas Kuldīgas muižas labā, kā arī no visiem kroņa nodokļiem uz 1320. - 1621. gados izdoto lēņa grāmatu pamata. 1810. gadā Krievijas tieslietu ministrs kņazs Lopuhins viņiem atļāva uzsākt prāvu ar fisku - Kurzemes guberņas kroņa īpašumu pārvaldi - par tiesību restituēšanu. 1811. gada dvēseļu revīzijā ķoniņi jau tika ierakstīti kā īpaša nodokļu maksātāju šķira. Ar Kuldīgas virspilstiesas 1813. gada 22. decembra spriedumu, kuru 1814. gada apstiprināja galma virstiesa, ķoniņi bija jāatbrīvo no nodokļiem un klaušām, kā arī no katra sakara ar Kuldīgas muižu. Kuldīgas virspilskungs E. fon der Rops savā 1853. gada 4. jūnija ziņojumā Baltijas ģenerālgubernatoram Suvorovam rakstīja, ka senākie vēstures avoti liecina, par ķoniņu kā ordeņa vasaļu piederību dižciltīgo kārtai, un viņi ir cēlušies no kuršu valdniekiem - ķoniņiem jeb kungiem, ar ko pamatojami viņiem piešķirtie dižciltīgo lēņi. Senāts ar 1854. gada 22. jūnija spriedumu atzina, ka ķoniņiem ar lēņa grāmatām zemes piešķirtas mūžīgā un mantojamā valdījumā uz lēņa tiesību pamata, brīvas no klaušām un nodevām. Ievāktās ziņas liecina, ka visi brīvciemu iedzīvotāji ir personu, kurām piešķirti lēņi, pēcteči. Tam piekrīt arī Kurzemes valsts īpašumu palāta, civilgubernators un Baltijas ģenerālgubernators. Krievijas impērijas Senāts nolēma atstāt zemi ķoniņiem, kuri spriedumā tiek saukti par brīvajiem nometniekiem kā sabiedrisku īpašumu, kas atbrīvots no klaušām un nodevām. No galvasnaudas un rekrūšu došanas viņi nav atbrīvojami, jo Krievijas likumu kopojumā brīvie nometnieki nav minēti kā kārta, kas ir brīva no minētajiem pienākumiem. 1929. gadā ar LR Saeimas lēmumu ķoniņu brīvciemi tika sadalīti viensētās, tādējādi iznīcinot kuršu ķoniņu pēdējās vēsturiskās īpatnības. 1860. gadā Kurzemes guberņā pavisam dzīvoja 833 kuršu ķoniņu kārtas piederīgie – 403 vīrieši un 430 sievietes. Vēl 30 cilvēki Tukuma apriņķī, savukārt Kuldīgas apriņķī brīvciemos dzīvoja 380 vīrieši un 410 sievietes. Pilsētās ķoniņu skaits bija neliels – Aizputē 13 cilvēki, Liepājā – viens, citās pilsētās – 13 cilvēki.

Vidzemē ķoniņi kā brīvie vasaļi visilgāk saglabājās Salaspils apkārtnē, kur Ķeniņu un Pitkejanu dzimtu "Raģu" un "Vedmeru" mājas eksistē vēl tagad. No Rīgas arhibīskapijas laikiem šiem vasaļiem īpašumā ir septiņi arkli zemes, kas apstiprināts ar zīmogiem un lēņu grāmatām (Ķeniņu dzimtai bija savs zīmogs dokumentu apstiprināšanai). Nebija jāpilda klaušas, nebija jāpiedalās pils celtniecības darbos, t.i. Salaspils ķoniņi bija priviliģētāki nekā kuršu ķoniņi. Zviedru laikos šiem pēdējiem Vidzemes ķoniņiem atņēma to statusu un padarīja par dzimtcilvēkiem.

1919. gadā, pēc Latvijas Republikas nodibināšanas, ķoniņu personiskās privilēģijas tika likvidētas, bet brīvciemi bez ķoniņu piekrišanas administratīvi iekļauti apkārtējos pagastos, ar to uzliekot brīvciemniekiem arī pagastu klaušas un zemes nodokli. Līdz ar ķoniņu ciemu sadalīšanu pēc 1929. gada izzuda viņu pēdējā saimnieciskā īpatnība - saimniekošana dzimtas ciema kopienā.

Skat. arī: leimaņi

Literatūra par šo tēmu

  • Dzenis A. Vietējās izcelsmes lēņa vīri Kurzemes un Zemgales hercogistē. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 70.-88. lpp.
  • Dzenis A. Kuršu ķoniņi un citi lēņavīri Rietumlatvijā. Septiņsimt gadus ilga brīvības saglabāšanas pieredze. - Domas spēks: Rīga, 2014. - 263 lpp. ISBN 9789934839528
  • Švābe A. Kuršu ķoniņu un novadnieku tiesiskais stāvoklis. - Rīga, 1933.
  • Švābe A. Kuršu ķoniņi un novadnieki // Straumes un avoti - A. Gulbis: Rīga, 1938. - 262 lpp.
  • Vidiņš A. Livonijas brīvzemnieki // Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 7./8. (1931.)
  • Kolonists (J. Vidiņš). Ķoniņi // Mēnešraksts - Liepāja, Nr. 1 (1908.)

  • Tideböhl A. Die Kurischen Könige. // Mitteilungen aus dem Gebiete der Geschihte Liv-, Est- und Kurlands, VIII Band. – Riga: Hartknoch, 1856., S. 317

Resursi internetā par šo tēmu

  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1100. fonds, 13. apr., 724. l., 4. lp.
  • Spekke A. Latvieši un Livonija 16. gs. - Rīga, 1992., - 213. lpp.