Šmeiseris

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Maschinenpistole 38
Maschinenpistole38.jpg
ieroču tips mašīnpistole
ražotāja valsts Vācija
konstruktors Bertolds Geipels (B.Geipel)
ražots 1938.-1945.
modifikācijas EMP36, MP38, MP40, MP41
svars ar pilnu aptveri 4,85 kg
svars ar tukšu aptveri 4,18 kg
garums 833/630 mm
stobra garums 250 mm
kalibrs 9 mm
aptveres ietilpība 32 patronas
maks. šaušanas ātrums 500 š/min
prakt. šaušanas ātrums 80-100 š/min
lodes sāk. ātrums 395 m/s
tēmēš. distance 200 m
MP40 uzbūves shēma

Šmeiseris - Vērmahta bruņojumā esoša 9 mm kalibra mašīnpistole MP (Maschinenpistole) ar maksimāli blīvu uguns ātrumu, domāta tuvcīņas apstākļiem - kaujām apdzīvotās vietās. Kāpēc sarunvalodā tika dēvēts par "šmeiseru", nav zināms jo konstruktoram Hugo Šmeiseram (Hugo Schmeisser) ar šī mašīnpistoļu tipa izveidošanu nav nekāda sakara - tikai kara pēdējos gados viņš līdzdarbojās modeļa MP41 izstrādē. Pamatā šo ieroci izmantoja tankisti, kavalēristi, autovadītāji, desantnieki u.c. īpašas daļas.

Šmeiseris ir B. Geipela 1936. gadā konstruētās mašīnpistoles Erma 36 jeb EMP36, 1938. gadā modernizēta modifikācija MP38. 2 Pasaules karam sākoties Trešā reiha bruņoto spēku rīcībā bija 8772 MP38. Lai kāpinātu ražošanas jaudas un novērstu vairākas kauju gaitā atklātās nepilnības, konstrukciju modificēja par modeli MP40, ko ražoja visu kara laiku - aptuveni 250 000 eksemplārus. Atšķirībā no ainām, ko redzam kinofilmās, MP40 nevarēja ņemt aiz aptveres, lai mundri šautu - aptveres visai jūtīgo fiksāciju varēja visai vienkārši saliekt, sabojājot. Savukārt lai neapdedzinātu kreiso roku pie stobra, mašīnpistoles lietotājiem nācās valkāt ādas cimdus. Pēc 2 Pasaules kara šo mašīnpistoli izmantota arī Lielbritānijas īpašo uzdevumu vienību apbruņojumā, Izraēlas aizsardzības spēku bruņojumā, kā arī dažādu paramilitāro vienību un partizāņu kustību apbruņojumā visā pasaulē.

Literatūra par šo tēmu

  • Šulcs Valters. 1000 šaujamieroči. No viduslaikiem līdz mūsdienām. Tulk. Dainis Poziņš; red. Valdis Klišāns. - Apgāds Zvaigzne ABC: Rīga, 2012. 336 lpp.

Resursi internetā par šo tēmu