Štarks Aleksandrs

Aleksandrs Štarks (Alexander Starck, 1896-?) arī Starks – Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, apakšvirsnieks, LKO kavalieris.

Dzimis 1896. gada 27. martā, Rīgā, Riharda Starka ģimenē. 1915. gadā iesaukts Krievijas impērijas armijā, dienējis leibgvardes grenadieru pulkā. 1916. gada pavasarī pārcelts uz 16. inženieru darba družīnu, strādājis fortifikāciju būvē. 1918. gada martā kritis gūstā.

1919. gada 6. jūnijā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijas Latvijas vācbaltu zemessargos, vēlākajā 13. Tukuma kājnieku pulkā, kaprālis. 1922. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO Nr.1564) par to, ka 1920. gada 21. janvārī kaujā pie Škincevas sādžas pielavījās ēkai, kurā bija izvietots nocietināts ugunspunkts, un iznīcināja to ar rokas granātām, piespiežot dzīvus palikušos 20 sarkanarmiešus padoties. Atvaļināts 1921. gada 12. martā.

Dzīvojis Ieriķos, iztiku pelnījis kā audējs Billes fabrikā. Saņēmis jaunsaimniecību Drabešu pagasta Intu muižā. Vēlāk pārcēlies uz dzīvi Rīgā, kļuvis par tirgotāju. 1939. gada decembrī, līdz ar lielāko daļu vācbaltiešu, bija spiests atstāt dzimteni un emigrēt uz Vāciju. Ziņu par turpmāko likteni nav.

Literatūra par šo tēmu

• Lācplēša kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. - Rīga: Jāņa sēta, 1995. - 487. lpp.