Albānija Kaukāzā

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
XIX gs. zīmēta Aizkaukāza seno valstu robežu karte. Diemžēl kāds gadsimts atainots šai kartē, nav uzrādīts.

Kaukāza Albānija (gr. Αλβανεια, lat. Albania, pers. Harrāna, azerb. Qafqaz Albaniyası, arm. Աղվանք - Agvanka, senarm. Aluanka, pašnosaukums nav zināms1) - valsts Aizkaukāzā, mūsdienu Azerbaidžānas un Dienviddagestānas teritorijās no I gs.p.m.ē. līdz 510. gadam. Galvaspilsēta - Kabala (Kabalaka), bet V gs. - Berde. Sākotnēji 12 nahu-dagestāņu valodu saimes cilšu - albāņu, gelu, legu (lezgīnu), utiju (udīni), gargaru, čilbu, silvu, lpinu, codu u.c. - savienība, kuru antīkie ģeogrāfi lokalizē Kuras kreisajā krastā no Ibērijas līdz Kaspijas jūrai.2 Pirmais albāņus piemin Lucijs Flavijs Arrians (Lucius Flavius Arrianus, 85.-175.), savā darbā "Anabasis Alexandru" minot tos persiešu karaspēkā kaujā pie Gaugamelām (331.g.p.m.ē.). Pirmo reizi albāņu valsts avotos parādās, kad Gnejs Pompejs (Gnaeus Pompeius) 66. g.p.m.ē., vajājot Mitridatu VI Eipatoru (Μιθριδάτης), pie Kuras upes sastapās kaujā ar albāņu valdnieka Oroza karaspēku (sakaujot to un padarot Albāniju par vasaļvalsti). Tad arī Strabons (Στράβων, 64.g.p.m.ē.-24.g.) savā "Ģeogrāfijā" (Γεογραφικά, 11.4.) dod pirmo daudzmaz plašāko albāņu un Albānijas aprakstu. Tradicionāli sabiedrība iedalījās 3 kārtās: 1) brīvie, pilntiesīgie kopienas locekļi (pie kuriem piederēja gan elite, gan brīvie zemkopji), 2) pusbrīvie, kas bija atkarīgi no vadoņu-valdnieku, tempļu vai brīvo personu gribas, 3) vergi. Sociālā stratifikācija sabiedrību iedalīja: 1) elite, jeb aristokrātija (valdnieks, tā radinieki, dižciltīgie, priesteri, valdnieka kalpi-ierēdņi, 2) zemnieku kopienas ar savu zemi, 3) amatnieki un zemnieki, kas apstrādājamo zemi saņēma par dienestu vai darbu lietošanā. Sabiedrības pamatmasu veidoja brīvie kopienas locekļi. Piederība pie kopienas bija pamatnosacījums zemes gabala iegūšanai no kopienas zemes fonda un pilsoņa tiesībām. Par to bija jāpilda virkni pienākumu kopienas labā: piedalīšanās sabiedriskajos darbos, karadarbībā. Pildot darbus valdnieka vai tempļa labā, strādnieki atradās to apgādībā. Agrāra ekonomika. Kā uzticams sabiedrotais, Albānijas valdnieks Urnairs, kad Roma un Sasanīdu Persija sadalīja 387. gadā Lielarmēniju, it kā saņēmis Arcahas un Utikas novadus, paplašinot savu valsti. Valdnieka Vačes laikā Albānija mēģināja saraut vasaļattiecības ar Persiju, taču tika sakauta un 461. gadā padarīta par provinci. Pievienojoties Ibērijas valdnieka Vahtanga IV Gorgosala un Armēnijas sparapeta Vagana Mamikonjana dumpim, Albānija kā valsts tika atjaunota 487. gadā, taču 510. gadā pēc Vačagana Tikumīgā nāves tika likvidēta kā valsts un turpmāk bija Persijas province. Ap 630. gadu tika daļa provinces kļuva par vasaļvalsti, kurā valdīja Mihranīdu dinastija, taču 705. gadā to iekaroja arābi un tā kļuva par kalifāta provinci, pēc tam reģions tika iekļauts Osmaņu impērijā. Kopš IV gs. dominējošā reliģija bija kristietība, persiešu laikā visai izplatīts arī zoroastrisms, bet sākot ar XI gs. tjurku cilšu migrāciju un apmešanos reģionā un vietējo iedzīvotāju tjurkizāciju, par dominējošo reliģiju kļuva islams.

Atsauces un skaidrojumi

  • 1 Robert H. Hewsen. "Ethno-History and the Armenian Influence upon the Caucasian Albanians," in: Samuelian, Thomas J. (Hg.), Classical Armenian Culture. Influences and Creativity. - Chicago, 1982, 27-40.
  • 2 Муравьев С. Н. Заметки по исторической географии Закавказья. Плиний о населении Кавказа. // ВДИ., 1988, № 1, с. 157.

Komentāri

Cik var noprast, pēdējās desmitgadēs literatūra par šo tēmu visai politizējusies, Armēnijai un Azerbaidžānai risinot teritoriālos strīdus un apvainojot otras puses vēsturniekus faktu falsifikācijā vai neobjektīvā interpretācijā. Atsauces uz diskusijām par to skatīt:

Publicistikā laiku pa laikam pavīdējusi versija, ka XI gs. daļa Kaukāza albāņu pievienojušies seldžukiem un migrējuši uz mūsdienu Albāniju un Kosovu Balkānos, taču atsauces uz zinātnisko literatūru nav manītas.

Literatūra

  • Hewsen R.H. Ethno-history and the Armenian influence upon the Caucasian Albanians. Classical Armenian culture: Influence and creativity. - Scholars press: Philadelphia, 1982
  • Abuladze I. About the discovery of the alphabet of the Caucasian Albanians. // Bulletin of the Institute of Language, History and Material Culture (ENIMK). Vol. 4, Ch. I, Tbilisi, 1938
  • Thomson, Robert W. Rewriting Caucasian History: The Medieval Armenian Adaptation of the Georgian Chronicles. - Oxford University Press, 1996, ISBN 0198263732
  • Moses Kalankatuyk. The History of the Caucasian Albanians. / translated by C.J.F. Dowsett - Oxford University Press: New York, 1961
  • Бартольд В. В. Сочинения, т. II., ч. 1, - Москва, 1963, стр., 661-662
  • Алиев K. Античная Кавказская Албания. - Баку, 1974
  • Юшков С.В. К вопросу о границах древней Албании. // Исторические записки. № I, - Москва, 1937, с. 129-148
  • Яновский А. О древней Кавказской Албании. // Журнал министр. народного просвещения. 1846. Ч.52. стр., 97
  • Очерки истории СССР. / Первобытно-общинный строй и древнейшие государства на территории СССР. - АН СССР: Москва, 1956, стр., 615
  • Левиатов В.Н. Азербайджан с V в. д. н. э. по III в. н. э. // Известия АН Азерб.ССР, 1950, № 1

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Albānija_Kaukāzā&oldid=44351"