Aristotelis no Stagīras

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Aristotels no Stagiras)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Aristoteles.png

Aristotels no Stagīras (Ἀριστοτέλης, Aristotelēs, 384.–322. g. p.m.ē.)[1], Nīkomaha dēls – filosofs, astronoms, fizikas, metafizikas, loģikas un daudzu citu zinātņu nozaru aizsācējs, Maķedonijas Aleksandra skolotājs.

Dzimis ap 384. g.p.m.ē. Stagīrā (Trāķija), ārsta Nīkomaha ģimenē. Drīz pēc tam tēvs kļuva par Maķedonijas basileja Amintas III galma mediķi. 376. g. tēvs mira un ģimene atgriezās Stagīrā. Bērnu aizbildnis bija vecākās māsas vīrs Proksens, kurš arī veica pirmo apmācību dabaszinātnēs). 367. gadā devās uz Atēnām, kur kļuva par Platona skolnieku. 347. gadā pēc Platona nāves Aristotels atstāja Atēnas, 347. g. pēc Platona nāves pameta Atēnas, apceļoja daudzas Heladas polisas, līdz apmetās uz dzīvi pie sava radinieka Hermija, kas tobrīd valdīja Mazāzijas piekrastes pilsētā Asosā. Tur Aristotelis apprecēja Hermija brāļameitu Pītiadu. Ģimenē piedzima meita, taču drīz vien Pītiada mira. Otrajā laulībā ar Herpilliadu piedzima dēls Nīkomahs. Pēc trim gadiem, kad Asosu iekaroja persieši, Aristotels atgriezās Atēnās, 343. gadā., pēc Maķedonijas basileja Filipa uzaicinājuma, pārcēlās uz Egām, kļūstot par Maķedonijas troņmantnieka Aleksandra skolotāju. Pēc Maķedonijas Filipa nāves Aleksandrs kļuva par Maķedonijas valdnieku, bet Aristotels atkal atgriezās Atēnās, taču neatgriezās Akadēmijā, bet gan 335. g. p.m.ē. izveidoja pats savu filosofijas skolu – Likeju (netālu no Likejas Apollona tempļa - tā kā Aristotels nebija Atēnu pilsonis un nevarēja iegādāties namu un zemi, skolai telpas nācās meklēt āŗpus pilsētas) jeb peripatētiķu skolu. 324. gadā apsūdzēts par sadarbību ar maķedoniešiem - domātājam nācās pamest Atēnas un bēgt uz ģimenes īpašumu Eubojas (Εὔβοια) salā, kur 322. g. p.m.ē. viņš mira 62 gadu vecumā.

Savā mācībā noformulēja esamības teorijas principus: atšķirībā no zinātnēm (fizikas), kuras pēta kādu esamības daļu, filosofijas (metafizikas) uzdevums ir pētīt esamību kā tādu, kas tai piemīt kā esamībai, tās būtību. Izziņas pamatā jāliek stingra metode (analītika), kura māca kā iegūt vispārīgas un nepieciešamas zināšanas. Jebkuras parādības (arī esamības) būtībai jāatbilst diviem kritērijiem: 1) domājama, jeb ar jēdzienu aptverama; 2) spējīga uz atsevišķu eksistenci. Šiem kritērijiem neatbilst nedz dažādās stihijas, par kurām runā agrīnie filosofi, nedz "idejas" kā vispārējais. No tā izrieta Aristoteļa mācība par formu: jebkuras lietas vai parādības būtību ir tās forma (morfē), kas atbilst abiem būtības kritērijiem: domājama un atsevišķa. Formas jēdziens kā suga ir starp ģinti un atsevišķo; formu ir tik, cik zemāko sugu, kas nesadalās sīkākās; formas ir mūžīgas un patstāvīgas. Forma var pastāvēt 3 veidos: 1) aktuāli lietā – kopā ar materiālu; 2) potenciāli prātā – šķirti no materiāla; 3) aktuāli Dievā – bez materiāla. Filosofija ir arī mācība par Dievu – teoloģija, kā visu būtību teorija. Pašu filosofiju Aristotels iedalīja: teorētiskajā filosofijā (par esamību, tās daļām, cēloņiem un pirmsākumu), praktiskajā filosofijā (par cilvēka dabu un darbību) un poētiskajā filosofijā (par jaunradi). Zinātnes priekšmets ir ar prātu aptveramais vispārējais, taču tas pastāv tikai jutekļiem uztveramajā atsevišķajā un ir izzināms ar tā palīdzību: vispārējā izzināšanas priekšnoteikums ir induktīvs vispārinājums, kas neesot iespējams bez jutekļu uztveres. Pasaulei esot 4 cēloņi: matērija jeb pasīva tapšanas iespēja; forma (esamības būtība) – īstenība, kas matērijai dota kā iespējamība; kustība; mērķi. Pilnīgai jebkuras lietas izpratnei ir jāzina: forma kā būtība, materiāls, no kā tā pagatavota, kustinātājs – radošais cēlonis, kas savienojis formu ar materiālu, mērķis – kāpēc radošais cēlonis savienojies doto formu ar materiālu. Pasauli Aristotels uzlūkoja kā secīgas pārejas no "matērijas" uz "formu" un otrādi, pie tam matērija ir pasīvais princips, bet forma ir aktīvais princips, uz kuru reducējas kustība un mērķi. Katras kustības pirmavots ir augstāks spēks, "nekustīgais sākotnējais virzītājs". Mērķtiecība – teleoloģija, - attiecināma kā uz cilvēka darbību, tā arī dabu, nedzīvām lietām. Aristotela formālā loģika bija saistīta ar mācību par esamību, izziņas teoriju un patiesības teoriju, jo loģiskās formas viņš vienlaikus uzskatīja arī par esamības formām. Mācībā par izziņu Aristotels nošķīra drošas zināšanas (apodeiktika) no varbūtējām, uzskatu līmeņa zināšanām (dialektika), ko ar valodas palīdzību var sasaistīt vienkopus. Izziņas formas: 1) jutekliskā izziņa; 2) pieredze – individuālo lietu pārzināšana; 3) māksla (techne) – vispārējo cēloņu pārzināšana, kas dod iespēju darboties; 4) zinātne – filosofija. Zinātnes viņš iedalīja: teorētiskās (theoria) – nesavtīgi tiecas pēc tīrām zināšanām; praktiskās (praktein) – zināšanas tiek gūtas ar mērķi pilnveidot cilvēku, kur ietilpst: ētika, politika, pedagoģija; produktīvās (poiein) – mērķis radīt priekšmetus. Savukārt mākslai ir divas pamatfunkcijas: mimnēze – līdzināties, imitēt pasaules lietas un procesus; katarse – attīrīšanās no kaislībām estētiskā pārdzīvojuma rezultātā. Pieredze nav pēdējā instance uzskatu pārbaudīšanā, un nevis maņas, bet gan prāts tieši saskata zinātnes augstākās premisas kā patiesas. Taču zināšanu augstākās aksiomas, kuras cilvēki apjēdz spekulatīvi, nav prātam iedzimtas - to priekšnoteikums ir darbība: faktu vākšana, analīze, domu koncentrējot uz faktiem utt. Zinātnes galamērķis esot priekšmeta definēšana, savukārt definēšanas priekšnoteikums ir dedukcijas apvienošana ar indukciju. Tā kā neesot tāda jēdziena, kas varētu būt visu citu jēdzienu predikāts, un tātad dažādos jēdzienus nav iespējams apkopot vienā kopējā sugā, tad viņš izveidoja klasifikāciju pēc kategorijām, t.i., augstākām sugām, uz kurām reducējas pārējās patiesi esošā sugas. Kosmoloģijā Aristotels izveidoja ģeocentrisma sistēmu, kas palika zinātnē kā vispārpieņemta pamatversija līdz pat XIX gs. vidum.[2] Ētikā Aristotels par augstāko atzina saprāta vērojošo darbību. Morālais paraugs ir augstākais, vispilnīgākais filosofs, "sevi domājoša domāšana". Par valsts varas optimālo formu Aristotels uzskatīja tādu, kurā maksimāli samazināta iespēja varu izmantot savtīgos nolūkos un vara pastāv visas sabiedrības labumam. Cilvēks ir polisisks (polisā mītošs) dzīvnieks, jo vieni var dzīvot tikai mežoņi vai dievi. Visas valsts pārvaldes formas iedala pēc: 1) kvantitātes (cik valda - viens, daži, visi) un kvalitātes (kā valda - pareizi, nepareizi). Arī valsts pārvaldē, līdzīgi kā ētikā, jātiecas atrast vidējo savienot galējības. Labākā valdīšanas forma ir politeja, kurā piedalās iespējami vairāk polisas saimnieciski patstāvīgo pilsoņu. „Pastāv trīs valsts iekārtu veidi, un tikpat daudz ir novirzes variantu, kas uzlūkojami kā attiecīgo valsts iekārtu izkropļojumi. Šīs valsts iekārtas ir: basileja valsts, aristokrātijas valsts un trešā, kurā liela nozīme ir pilsoņu cenzam, - tai vispiemērotākais apzīmējums šķiet timokrātija, taču parasti to mēdz saukt par politiju. No šīm iekārtām vislabākā ir ķēniņa valsts, vissliktākā – timokrātija. Ķēniņa valsts izkropļots variants ir tirānija, abas ir monarhijas, bet atšķirība ir liela: tirāns skatās tikai uz savu labumu, ķēniņš – uz pavalstnieku labumu, jo par ķēniņu var būt tikai tas, kuram pašam visa kā ir diezgan un kurš ir pārāks salīdzinājumā ar visiem citiem. (..) Tirānija šajā ziņā ir pilnīgi pretēja, jo tirāns domā tikai par savu labumu. Ļoti skaidri redzams, ka tieši tirānija ir vissliktākā valsts iekārta no visām, jo vissliktākais ir tas, kas pretējs vislabākajam. Tātad no ķēniņa varas ir iespējama pāreja uz tirāniju, kas ir monarhijas izkropļojums, un nekrietns ķēniņš kļūst par tirānu. (..) Amatpersonu nekrietnība ir par pamatu tam, ka aristokrātija pamazām kļūst par oligarhiju, kurā valdītāji sadala to visu, kas pieder valstij, neatbilstoši katra cieņai: visu vai lielāko labumu daļu iedala sev, amatus piešķir vienmēr vieniem un tiem pašiem un par visaugstāko vērtību atzīst bagātību. Rezultātā krietnāko cilvēku vietā valda nedaudzi un nekrietni. (..) Timokrātija pāriet demokrātijā, - šīs iekārtas ir savstarpēji tuvas. Arī timokrātijā ir tendence valdīt vairākumam, un tie visi, kas pieder pie noteiktas kārtas, ir savstarpēji vienlīdzīgi. Demokrātija kā novirzes variants salīdzinājumā ar politiju ir vismazākais izkropļojums. Tādā veidā valsts iekārtas visbiežāk pāriet no vienas otrā (jo šādas pārejas ir pašas vienkāršākās un vieglākās).”[3]

Aristotela korpuss (Corpus Aristotelicum)[4]

Loģika (Organons)

  • "Kategorijas" (Κατηγοριῶν, Categoriae)
  • "Par skaidrošanu" (Περὶ ἑρμηνείας, De Interpretatione)
  • "Pirmie analītiķi" (Ἀναλυτικὰ πρότερα, Analytica Priora)
  • "Otrie analītiķi" (Ἀναλυτικὰ ὑστερα, Analytica Posteriora)
  • "Topika" (Τοπικῶν, Topica)
  • "Par sofistu argumentiem" (Περὶ τῶν σοφιστικῶν ἐλέγχων, De Sophisticis Elenchis)

Par dabu

  • "Fizika"' (Φυσικὴ ἀκρόασις, Physica)
  • "Par debesīm" (Περὶ οὐρανοῦ, De Caelo)
  • "Par rašanos un iznīcību" (Περὶ γενέσεως καὶ φθορᾶς, De Generatione et Corruptione)
  • "Meteoroloģika" (Τὰ μετεωρολογικά, Meteorologica)
  • "Par kosmosu"** (Περὶ κόσμου, De Mundo)
  • "Par dvēseli" (Περὶ ψυχῆς, De Anima)
  • "Par uztveri un uztveramo" (Περὶ αἰσθήσεως καὶ αἰσθητῶν, De Sensu et Sensibilibus)
  • "Par atmiņu un atmiņām" (Περὶ μνήμης καὶ ἀναμνήσεως, De Memoria et Reminiscentia)
  • "Par miegu un nomodu" (Περὶ ὕπνου καὶ γρηγορήσεως, De Somno et Vigilia)
  • "Par sapņiem" (Περὶ ἐνυπνίου, De Insomniis)
  • "Par sapņu tulkošanu" (Περὶ τῆς καθ΄ ὕπνον μαντικῆς, De Divinatione per Somnum)
  • "Par dzīves ilgumu un īsumu" (Περὶ μακροβιότητος καὶ βραχυβιότητος, De Longitudine et Brevitate Vitae)
  • "Par jaunību un vecumu, par dzīvi un nāvi" (Περὶ νεότητος καὶ γήρως καὶ ζωῆς καὶ θανάτου, De Juventute et Senectute, De Vita et Morte)
  • "Par elpošanu"** (Περὶ πνεύματος, De Respiratione)
  • "Dzīvnieku vēsture" (Περὶ τὰ ζῷα ἱστορίαι, Historia Animalium)
  • "Par dzīvnieku daļām" (|Περὶ ζῴων μορίων, De Partibus Animalium)
  • "Par dzīvnieku kustībām" (Περὶ ζῴων κινήσεως, De Motu Animalium)
  • "Par dzīvnieku iedalījumu" (Περὶ ζῴων πορείας, De Incessu Animalium)
  • "Par dzīvnieku izcelšanos" (Περὶ ζῴων γενέσεως, De Generatione Animalium)
  • "Par ziediem"** (Περὶ χρωμάτων, De Coloribus)
  • "Par dzirdamo"** (Περὶ ἀκουστῶν, De Audibilibus)
  • "Fizionomija"** (Φυσιογνωμικά, Physiognomonica)
  • "Par augiem"** (Περὶ φυτῶν, De Plantis)
  • "Par dīvainām baumām"** (Περὶ θαυμασίων ἀκουσμάτων, De mirabilibus auscultationibus)
  • "Mehānika"** (Μηχανικά, Mechanica)
  • "Problēmas"* (Προβλήματα, Problemata)
  • "Par nedalāmām līnijām"** (Περὶ ατόμων γραμμῶν}, De Lineis Insecabilibus)
  • "Par vēju virzieniem un nosaukumiem"** (Ἀνέμων θέσεις καὶ προσηγορίαι, Ventorum Situs et Cognomina)
  • "Par Ksenofanu, Zenonu, Gorgiju"** (Περὶ Ξενοφάνους, περὶ Ζήνωνος, περὶ Γοργίου, De Melisso Xenophnae Gorgia)

Metafizika

  • "Metafizika" (Μετὰ τὰ φυσικά, Metaphysica)

Ētika un politika

  • "Nikomaha ētika" (Ἠθικὰ Νικομάχεια, Ethica Nicomachea)
  • "Lielā ētika"* (Ἠθικὰ μεγάλα, Magna Moralia)
  • "Eidemija ētika" (Ἠθικὰ Εὐδήμεια, Ethica Eudemia)
  • "Par labo un ļauno" (Ἀρετῶν καὶ κακιῶν, De Virtutibus et Vitiis Libellus)
  • "Politika" (Πολιτικά, Politica)
  • "Ekonomika"* (Οἰκονομικά, Oeconomica)
  • "Atēnu polisa" (Ἀθηναίων πολιτεία)

Retorika un poētika

  • "Retorikas māksla" (Ῥητορικὴ τέχνη, Ars Rhetorica)
  • "Retorika Aleksandram"** (Ῥητορικὴ πρὸς Ἀλέξανδρον, Rhetorica ad Alexandrum)
  • "Poētikas māksla" (Περὶ ποιητικῆς, Ars Poetica)

Atsauces un paskaidrojumi

  1. Agnese Gaile uzskata, ka pareizi šis vārds latviskojams kā „Aristotels”, nevis „Aristotelis” (ģenitīvs: „Aristotela”, nevis „Aristoteļa”).
  2. Tikai 1838. gadā Besels konstatēja zvaigžņu paralaksi, savukārt 1851. gadā ar Fuko svārsta palīdzību tika pierādīta Zemes rotācija ap savu asi, t.i., tikai no XIX gs. vidus par ģeocentrismu var runāt kā par zinātniski apgāztu hipotēzi.
  3. Aristotelis. Nikomaha ētika. - Rīga, 1985.
  4. Ar * atzīmēti tie darbi, kuru autorību daži pētnieki apšauba. Ar ** atzīmēti tie darbi, kurus vispārpieņemts uzskatīt par Aristotelim piedēvētiem.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 28.-29. lpp.
  • Aristotelis. Poētika. / tulk. Augusts Ģiezens - Jāņa Rozes apgāds, Rīga, 2008. ISBN 978-9984-23-291-1
  • Aristotelis. / no sengr. val. tulk. I.Ķemere. - Zvaigzne, Rīga, 1985
  • Ārzemju literatūras hrestomātija. - Zvaigzne, Rīga, 1992. ISBN 5-405-00960-1
  • Sengrieķu literatūras antoloģija / sast. T.Fomina u.c. - Zvaigzne, Rīga, 1990. ISBN 5-405-00404-9
  • Antīkās literatūras antoloģija. 1. sēj. Grieķu literatūra. / sast. R. Egle - Latv. PSR ZA Valodas un literatūras inst., Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1951

  • Ackrill J.L. Essays on Plato and Aristotle. - Oxford University Press, 2001
  • Adler Mortimer J. Aristotle for Everybody. - Macmillan, New York, 1978
  • Bakalis Nikolaos. Handbook of Greek Philosophy: From Thales to the Stoics Analysis and Fragments. - Trafford Publishing, 2005, ISBN 1-4120-4843-5
  • Barnes J. The Cambridge Companion to Aristotle. - Cambridge University Press, 1995
  • Bocheński I.M. Ancient Formal Logic. - North-Holland Publishing Company, Amsterdam, 1951
  • Bolotin D. An Approach to Aristotle's Physics: With Particular Attention to the Role of His Manner of Writing. - SUNY Press, Albany, 1998
  • Burnyeat M. F. et al. Notes on Book Zeta of Aristotle's Metaphysics. - Sub-faculty of Philosophy, Oxford, 1979
  • Chappell V. Aristotle's Conception of Matter. // Journal of Philosophy, 1973, 70: 679-696
  • Code A. Potentiality in Aristotle's Science and Metaphysics. // Pacific Philosophical Quarterly, 1995, 76
  • Gill M.L. Aristotle on Substance: The Paradox of Unity. - Princeton University Press, Princeton, 1989
  • Guthrie W.K.C. A History of Greek Philosophy. Vol. 6. - Cambridge University Press, 1981
  • Halper E.C. One and Many in Aristotle's Metaphysics. Volume 1 - Books Alpha-Delta, Parmenides Publishing, 2007, ISBN 978-1-930972-21-6
  • Halper E.C. One and Many in Aristotle's Metaphysics, Volume 2 - The Central Books, Parmenides Publishing, 2005, ISBN 978-1-930972-05-6
  • Irwin T.H. Aristotle's First Principles. - Clarendon Press, Oxford, 1988
  • Knight K. Aristotelian Philosophy: Ethics and Politics from Aristotle to MacIntyre. - Polity Press, 2007
  • Lewis F.A. Substance and Predication in Aristotle. - Cambridge University Press, Cambridge, 1991
  • Lloyd G.E.R. Aristotle: The Growth and Structure of his Thought. - Cambridge University Press, Cambridge, 1968, ISBN 0-521-09456-9.
  • Lord Carnes. Introduction to The Politics, by Aristotle. - Chicago University Press, Chicago, 1984
  • Loux M.J. Primary Ousia: An Essay on Aristotle's Metaphysics Ζ and Η. - Cornell University Press, Ithaca; NY, 1991
  • Pangle L.S. Aristotle and the Philosophy of Friendship. - Cambridge University Press, Cambridge, 2003
  • Reeve, C.D.C. Substantial Knowledge: Aristotle's Metaphysics. - Hackett, Indianapolis, 2000
  • Rose L.E. Aristotle's Syllogistic. - Charles C Thomas Publisher, Springfield, 1968
  • Scaltsas T. Substances and Universals in Aristotle's Metaphysics. - Cornell University Press, Ithaca, 1994
  • Strauss L. On Aristotle's Politics. / The City and Man. - Rand McNally, Chicago, 1964
  • Veatch H.B. Aristotle: A Contemporary Appreciation. - Indiana University Press, Bloomington, 1974
  • Woods M.J. Universals and Particular Forms in Aristotle's Metaphysics. // Oxford Studies in Ancient Philosophy supplement, 1991/b, 41-56

  • Jonathan Barnes. Aristoteles: eine Einführung. - Reclam, Stuttgart, 1999, ISBN 3-15-008773-2
  • Thomas Buchheim. Aristoteles. - Freiburg i. Br., 1996
  • Wolfgang Detel. Aristoteles. - Leipzig, 2005
  • Ingemar Düring. Aristoteles. Darstellung und Interpretation seines Denkens. - Heidelberg, 1966 (Nachdruck 2005) ISBN 978-3-8253-5036-9
  • Christof Rapp. Aristoteles zur Einführung. - Hamburg, 2004, ISBN 3-88506-398-0
  • Kann man heute noch etwas anfangen mit Aristoteles? / Thomas Buchheim, Hellmut Flashar (Hrsg.) - Meiner, Hamburg, 2003
  • Aristoteles-Lexikon. / Otfried Höffe (Hrsg.) - Stuttgart, 2005, ISBN 3-520-45901-9

  • Аристотель. - Госполитиздат, Москва, 1952
  • Чанышев А.Н. Аристотель. - Мысль, Москва, 1987
  • Античная литература. Греция. антология / сост. Н.А.Федоров, В.И.Мирошенкова. - Высшая школа, Москва, 1989
  • Античные риторики. / под ред. А.А.Тахо-Годи. - Московский университет, Москва, 1978
  • Барзах Зоя Анатольевна. Теория комедии у Аристотеля и перипатетиков : диссертация ... кандидата филологических наук : 10.02.14. - Санкт-Петербург, 2005. - 157 с.

Resursi internetā par šo tēmu