Advokāts
Advokāts (lat. advocatus no lat. advocare - "saukt palīgā", vāc. Rechtsanwalt, kr. адвокат) - pilnvarotais tiesu lietās, aizstāvis tiesā, padomdevējs tieslietās.
Amats parādījās Romas republikas laikā. Impērijas laikā izveidojās slēgta advokātu kolēģija (corpus togatorum), kuru kontrolēja valsts ierēdņi un kurā varēja iestāties, pārbaudījumos apliecinot savas zināšanas tiesībās. Franku valstī advokāti galvenokārt pārstāvēja Baznīcas intereses un strādāja tās uzdevumā, cieši saistīti ar garīdzniecību. Kopš XIII gs. advokāti dalījās atornejos (fr. avocat, angl. attorneys), kuri sagatavoja tiesas procesam nepieciešamos dokumentus un sniedza juridisko palīdzību līdz tiesas sēdei, un baristeros (fr. avoué, angl. barristers), kuri tiesas procesā mutiski pārstāvēja un aizstāvēja savus klientus un gādāja par tiesai nepieciešamajiem dokumentiem. Vācu zemēs advokāts kā brīva profesija nostiprinājās XV gs., kad tie sāka pārstāvēt zemes gungus un ierēdņus karaļa priekšā, garīdzniecību un pilsētas tiesā, kā arī sāka pildīt aizbildņu funkcijas. XVIII-XIX gs. mijā tā vācu zemeš pārstāja būt brīva profesija un advokātu pienākumus sāka pildīt valsts ierēdņi.
Krievijas impērijā advokāta amatu (поверенный) ieviesa ar 1864. gada tiesu reformu. Bija zvērināti advokāti, valsts advokāti (присяжный поверенный), kuri bija tiesīgi uzstāties jebkurā impērijas tiesā, un privātadvokāti (konsultanti, lielāko tiesu bez speciālās izglītības). Apvienoti profesionālās korporācijās. KSFPR advokāta amats tika likvidēts (1917.-1922.) un tā funkcijas varēja pildīt jebkurš pilntiesīgs pilsonis. Pēc amata atjaunošanas tā pamatuzdevums bija pilsoņu interešu pārstāvēšana tiesā un juridiskās palīdzības sniegšana. Advokāti tika organizēti kolēģijās un darbu advokatūrā nedrīkstēja apvienot ar darbu valsts uzņēmumos vai iestādēs. Sākotnēji advokātu kolēģijas tika organizētas justīcijas nodaļās guberņās, bet vēlāk, izveidojoties PSRS, tika izveidota juridisko konsultāciju sistēma.
Baltijas guberņās impērijas noteikumus par advokatūru ieviesa 1889. gadā. Latvijas Repubikā (1918.-1940.) tika saglabāts impērijas laika iedalījums zvērinātos un privātajos advokātos. Lai kļūtu par zvērinātu advokātu, bija jābūt pilsonim, sasniegušam 25 gadu vecumu, ar vismaz 5 gadu darba stāžu jurisprudencē vai par advokāta palīgu. Lai kļūtu par privātadvokātu, nebija nepieciešama augstākā juridiskā izglītība, bet bija jānokārto zināšanu pārbaudījumu. Advokāti bija apvienoti 2 korporācijās (1940. gada janvārī bija reģistrēti 273 praktizējoši zvērināti advokāti un 78 privātadvokāti). Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā advokātu korporācijas tika likvidētas un to vietā izveidota LPSR Advokātu kolēģija. Tās advokātu darbs bija organizēts juridiskajās konsultācijās kā īpašās iestādēs (1980. gada janvārī LPSR darbojās 33 juridiskās konsultācijas, kurās bija nodarbināti 295 advokāti).
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 116.-117. lpp.
