Biktssols
Biktssols (lat. confessionale) – īpaša vieta kristiešu baznīcās grēksūdzei. Konkrētu arhitektonisku formu ieguva pēc Tridentas koncila 1563. gadā, kad biktssolam bija trīsdaļīgas kastes veids ar atvērtu priekšpusi. Vidū atradās soliņš priesterim, bet sānos paliktņi, uz kuriem nomesties ceļos grēku sūdzētājiem. Vēlāk tas pieņēma t.s. biktskameras formu: skapja veids ar atvērtiem logiem un ieeju sānos, kur iekšpuse netika sadalīta un tur atradās vienlaidus sols. Laika gaitā biktskamera tika sadalīta ar starpsienām priestera telpā un grēku sūdzētāju telpās – saruna notika caur režģotu lodziņu starpsienā. XVII-XVIII gs. mijā parādās pilnīgi aizstiklotas, slēgtas biktskameras forma ar izliektu sienas plakni.
Dekoratīvie elementi parasti izvietoti uz priekšējās barjeras, kur varēja būt attēloti apustuļi, alegoriski kristīgie tikumi, ornamentāli motīvi, gleznotas emblemātiskas kompozīcijas. Tikpat daudzveidīgs ir biktssolu logu atvērumu noformējums – tos var ietvert kariatīdes, hermas, vītās kolonnas vai puskolonnas. Īpaši liela dekoratīvo elementu koncentrācija vērojama virs biktssola jumtiņa, kur var būt gan akanta vijumi, kroņi, dievnama patronu ģerboņi ornamenta ietvarā, eņģeļu figūras un palmu zari, Kristus un kristīgo tikumu atveidojumi ciļņos u.tml.
XVII-XVIII gs. kā no katolicisma mantots relikts saglabājies arī protestantisma vidē. No formālā viedokļa cieši saistīts ar kanceli, ar kuru protestantu dievnamos to bieši vieno kopējs ieejas portāls, ko mēdza izmantot arī kā ieeju sakristejā. Līdz ar kolektīvās grēksūdzes nostiprināšanos protestantu liturģijā biktssols dievnama interjerā kļuva par mazlietotu dekoratīvu iekārtas priekšmetu, kuru bieži vien sāka izmantot kā parādes sēdekli, un tādēļ tas nereti dēvēts par „kungu krēslu“ (vai draudzes senjora „privātsolu“).
Literatūra par šo tēmu
- Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. - J.L.V.: Rīga, 2002., 242.-243. lpp.
