Burlaks
Burlaks, burlaki (no kr. бурлак; vc. Treideln, Schiffziehen, Halferei) - strūdzinieki, liellaivu un strūgu vilcēji: pavasara vai rudens "dziļā ūdens" laikā vilka liellaivas ar kravu pret upes straumi. Vispirms pret straumi tika aizairēta laiva ar smagajeim enkuriem, ko noenkuroja maršrutā, bet pēc tam burlaki ar vinču vilka liellaivu tai klāt, un tā visu ceļu. Gadījumā, kad liellaiva nejauši uzsēdās uz sēkļa, burlakas uzvilka skrandas, kuras nebija žēl, un paši jūdzās tauvā (par to saņēma piemaksu pie algas), lai novilktu liellaivu nost līdz kuģojamam dziļumam. Šīs vajadzības dēļ ar imperatora Pāvila rīkojumu gar ūdenstilpņu malām tika atstāta t.s. "tauvas josla" (kr. бечевник), kuru bija aizliegts slēgt ar žogiem u.c. būvēm.
Bija apvienoti arteļos. Arteļa vadītājs "šiška" (kr. шишка) bija burlaku grupas vadībā, tam hierarhijā sekoja palīgi (kr. подшишельные). Galējais (kr. косный, косной) uzmanīja, lai tauva (бечева) neaizķertos aiz akmeņiem vai siekstām. 19. gs. vidū par vienas liellaivas nogādi galapunktā, artelis vidēji saņēma 300 rubļus, vidējā burlaka izpeļņa bija 14-20 kapeikas dienā plus ēdiens, bet arteļa vadītājs pelnīja divas reizes vairāk. Amats izzuda līdz ar mehāniskā dzinēja masveida ieviešanu upju kuģniecībā.
Dažkārt tā tika dēvēti arī lumpenizēti brīvie iedzīvotāji, klaidoņi, kurus par vēdera tiesu varēja noalgot vienkāršiem, fiziski smagiem darbiem. No tā latviešu literatūrā "burlaks" bieži ir apzīmējums laupītājam, zaglim.
Latgalē par burlakiem dēvēja peļņā gājējus, kas devās uz citiem novadiem vai guberņām sezonas darbos.
Skat. arī: jariga
Literatūra par šo tēmu
- Došanās burlakos. // Malahovskis M. Mērnieku laiki Latgalē (20. gadsimta 20. gadi). - Rēzeknes augstskola: Rēzekne, 2014., 128.-129. lpp. ISBN 978-9984-44-151-1
- Голубев А.А. Бродячая вольница. - Москва, 1891.
