Strūga
Strūga (vc. Strug, Strussen, kr. струг) - plakandibena liellaiva upju un jūras piekrastes kabotāžai. Livonijas avotos pirmo reizi minēta 1397. gadā. Tehniskie dati ir visai dažādi: garums figurē no 16 līdz pat 21,5 asīm, platums - 5-7 asis, iegrime ar kravu - 5 četvertes, bet bez kravas - 4-5 collas, t.i. metriskajā sistēmā vidējais garums - 34 m, platums - 10,5 m, iegrime ar kravu - 90 cm, bez kravas - 12 cm. (Pēc M.Vilkovska datiem strūgu garums bija 36-38 m, platums - 11-12 m, malu augstums - 1,6 m.) Nebija arī kādas nebūt standarta ietilpības, tā variēja no 6000 līdz 12 000 pudiem (100-190 t, pēc Vilkovska - 180-200 t, J.Jenšs strūgu tilpumu XVII gs. vērtē uz 30-40 lastiem, t.i. 60-80 t, bet komandu - 6 vīriem). Pēc O.Hedemaņa aprēķiniem, vienas strūgas būvei izlietoja 130 vidēja izmēra (5-6 asu) baļķu. Strūgas komandu (mascop, mascopey) veidoja 20-30 cilvēki, to vadīja korņiks (stūrmanis), kurš saņēma lielāko daļu peļņas.
Strūgu nelielā iegrime tās darīja īpaši izdevīgas preču pārvadāšanai Daugavas akvatorijā. Tās būvēja Daugavas augštecē (sevišķi augstu kotējās Porečjē būvētās), kur tirgotāji rudenī slēdza līgumus ar laivu būvētājiem par strūgu būvi ziemā. Marta beigās vai aprīļa sākumā strūgas ar precēm, izmantojot palu ūdeņus, laida pa Daugavu uz leju. Izdevīgos navigācijas apstākļos strūgas ātrums varēja sasniegt pat 100 km dienā. Ja ūdens ļimenis bija zemāks, strūgu ātrums bija daudz lēnāks. Rīgas pilsētas ūdeņos strūgas drīkstēja iebraukt tikai enkurnieka vadībā. Rīgā tās parasti pārdeva malkā, jo līgt burlakas un vilkt tukšās strūgas augšup pa upi nebija izdevīgi.
