Cīrava
Cīravas muiža (Zcyro -1502., Zyrow - 1548., Czirow - 1569., Szyrow - 1573., Zirow - 1580., Csirow - 1596., Zirau - 1597., Ziro, Zierau - 1702. u.tml.) - XIII-XVI gs. bijusi neliela bīskapa vasaļa pils vai nocietināta muiža Durbes upes kreisajā krastā pie Rudītes strauta un Cepļupes ietekas Durbē. Jaunajos laikos bijusi viena no ievērojamākajām un skaistākajām Kurzemes muižām, netālu no Liepājas, jo īpaši laikā no XIX gadsimta sākuma līdz 1. Pasaules karam, kad tā piederēja fon Manteifeļu-Scēgu (Manteuffel-Szoege) dzimtai trijās paaudzēs. Par tās pili, parku un saimniecību literatūrā atrodam daudz cildinošu atsauksmju. Muižas pirmsākumi meklējami laikā, kad Cīrava ar Aizputi un Sakaslejas novadu piederēja pie Kurzemes bīskapijas. 1775. gadā Cīravas muižā ir 27 zemnieku mājas, bet muižas tīrie ienākumi, spriežot pēc 1771.–1774. gadu datiem, sastāda 3756 valstsdālderus un 63 grašus gadā. 1921. gada pavasarī Cīravas muiža tika nacionalizēta un kļuva par Latvijas valsts īpašumu. Valstij pārņemot Cīravas muižu, tās robežās skaitījās apmēram 700 pūrvietu aramzemes un 150 pūrvietu pļavu. Vienu versti no muižas centra atradās ķieģeļu ceplis, kas tobrīd vairs nestrādāja, bet divu verstu attālumā – “lielais Cīravas mežs” 14 pūrvietu platībā. Senākie lēņa dokumenti, kas attiecas uz vēlāko Cīravas muižu, atrodami vairs tikai publikācijās vai vācbaltiešu vēsturnieku izrakstos no Cīravas muižas arhīva. 1347. gada 28. jūlijā Kurzemes bīskaps Johans izlēņoja kādam Hilteboldam (Hyltebolt) no Aizputes četrus arklus zemes pie Akmenes. Nākamais zināmais lēnis, kas vēlāk ietilpst Cīravas muižas teritorijā, ir zemes pie Lindāles (Lyndal) un Dupeles (Dupplen) upēm, ko ordeņa mestrs Venemars fon Brigenejs (Brüggeney) 1390. gada 5. janvārī izlēņojis ordeņa brālim Vinriham fon Rumelem (Winrich von Rumele) un viņa pēcnācējiem. Vairāk nekā 100 gadu garumā Cīrava piederēja fon Maidelu (Maydell) dzimtai. Piltenes novadā šīs dzimtas pārstāvji ienākuši no Viru (Igaunija), un tradicionāli dzimtas uzvārdu saista ar Maidalas (Maydalae) ciemu, kas XIII un XIV gadsimtā bijis Maidelu īpašumā. Pirmais no Maideliem, kas ieguva savā īpašumā Cīravu, bija visai ievērojama persona – Brandenburgas markgrāfa Georga Frīdriha kambarkungs, Piltenes stārasts, t. i., Žečpospoļitas karaļa pārstāvis novadā – Hermanis fon Maidels. 1730. gada 16. decembrī Žečpospoļitas karalis apstiprināja landrāta un Kuldīgas virspilskunga Oto Frīdriha fon Bēra un viņa sievas Katarīnas Elizabetes fon Bīlovas, kā arī viņu pēcnācēju īpašuma tiesības uz Cīravas muižu. 1774. gada 10. augustā karalis Staņislavs Augusts apstiprināja Hermaņa Frīdriha fon Bēra, viņa sievas Julianes Elizabetes fon Bēras un viņu pēcnācēju tiesības uz Cīravas muižu. 1781. gada oktobrī Cīravs muižu mantoja Šarlote Katarīna, kuras vīrs kopš 1782. gada vasaras bija Karls Gothards Ernsts fon Manteifelis-Scēge, Kazdangas muižas īpašnieks (1756–1834).
Ja varam ticēt Cīravas muižas īpašnieka Georga Ludviga fon Manteifeļa-Scēges izteikumiem, tad vēl XIX gs vidū esot bijušas saskatāmas “Piltenes bīskapu nocietinātās pils pamatu atliekas” – pie Durbes upītes, iepretī “Buču” māju saimniekam piederošām grantsbedrēm, kur rokot uziets daudz senlietu. Viņš arī stāstījis, ka “Buču” senkapu teritorijā licis veikt nelielus izrakumus un dziļākā slānī atklāti apbedījumi, kur atrastas astoņas bronzas aproces, kakla gredzens no vairākām spirālēm, daudzas saktas, gredzeni, bultas un šķēpu uzgaļi. Atrastās senlietas Georgs fon Manteifelis paņēmis līdzi un nodevis izpētei Jelgavā, bet vienu bronzas aproci valkājis pats. Vēlāk viņš esot arī uzzinājis, ka “Buču” saimnieks jau gadiem ilgi “veselām mārciņām pārdevis žīdu uzpircējiem aproces, gredzenus un saktas. Tie šīs senlietas esot pārkausējuši un izgatavojuši svečturus”.
Literatūra par šo tēmu
- Valda Kvaskova. Cīravas muiža arhīva dokumentos un literatūrā. // Latvijas Arhīvi. 2005. Nr.1. 15.-66. lpp. ISSN 1407-2270
