Glosatori
Glosatori (viduslat. glossatores, no glosas) - XI-XIII gs. Itālijā (it īpaši Boloņas universitātē) virziens jurisprudences teorijā, kas aizsāka romiešu tiesību (it īpaši Justiniāna kodifikācijas) pētīšanu, skaidrošanu un recepciju. Zināmākie no glosatoriem ir Irnērijs (Irnerius, ~1056.–1138.) un Akursijs. Uzskatīja, ka Justiniāna kodifikācijā ir ietverta augstākā juridiskā patiesība, tāpēc Justiniāna izveidotais notariālais institūts dokumentu ar publisku ticamību noformēšanai tika atzīts par vienīgo pareizo. Pēc glosatoru uzskatiem, notariālie akti ir atzīstami par publisku instrumentu (instrumentum publicum) privāttiesiskās attiecībās. Tiesu praksē saistošas bija tikai tās romiešu tiesību normas, ko bija izskaidrojuši glosatori, bet tam, ko viņi nebija izskaidrojuši vai ko neatzina, nebija juridiska spēka. XVI-XVII gs. sākās glosatoru darbības kritisks izvērtējums. Juristi pievērsās pirmavotiem, lai atjaunotu seno romiešu likumu īsto saturu, novērstu izkropļojumus un atjaunotu tās vietas, kuras glosatori nebija skaidrojuši un kas tādējādi bija aizmirstas.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 170. lpp.
- Svešvārdu vārdnīca. - Liesma: Rīga, 1978., 256. lpp.
- Hermann Lange. Römisches Recht im Mittelalter I : Die Glossatoren. - München, 1997
- Gerhard Otte. Dialektik und Jurisprudenz. Untersuchungen zur Methode der Glossatoren. - Frankfurt am Main, 1971
