Hazenpota
Hazenpota (vāc. Hasenpoth, kr. Газенпотъ - mūsdienu Aizpute) - Apdzīvota vieta, pilsēta (pilsētas tiesības 1378. g.) Latvijā, Liepājas rajonā, Rietumkurzemes augstienes rietumu malā, Tebras krastā, 50 km uz ziemeļaustrumiem no Liepājas. No 1797. līdz 1889. gadam Hazenpotas virspilskunga tiesas centrs (Oberhauptmannschaft Hasenpothen).
Aizputes (Hasenpud) kastela un tās pilsnovads pirmoreiz minēta Kuldīgas komturejas inventārijā 1341. gadā. Precīzs Azputes ordeņpils celšanas laiks nav zināms, bet no tā, ka 1341. g. tā pildīja labības krātuves funkcijas, iespējams secināt, ka tā minētajā gadā jau bijusi uzcelta. Pirmais dokuments, kurā nepārprotami nosaukta ordeņa Aizputes pils ir 1397. g. 1. augustā “mūsu ordeņa pilī, sauktā Aizpute, Kurzemē (in castro ordinis nostri Hasenpute dicto in Curonia)” rakstītā lēņa grāmata, ar ko Livonijas ordeņa mestrs Venemars no Brigenejas izlēņoja Kuldīgas komtura kalpotājam Heinriham Falkenhāgenam (Valkenhagen) pļavu pie Durbes pils. Šī ar arī pirmā liecība par mestra apmešanos Aizputē. Ordeņbrāļi jeb bruņinieki Aizputes pilī patstāvīgi nedzīvoja.
Aizputes ordeņpils būvvēstures pētnieki, vadoties pēc pils būvveida, plānojuma un būvdetaļām, pili datē ar 13. gs. beigām – 14. gs. sākumu. Kā pirmais no pētniekiem pili uzmērījis Karls fon Lēviss of Menārs. Pils pamati veido kvadrātu ar 21 asis (147 pēdas) jeb 34,80 m garu malu. Divstāvīgā A korpusa Zgals izvirzās 2 asis ārpus kvadrāta, ko veido ārējais mūris. Galvenie vārti ved cauri divstāvīgajam D korpusam, bet vārti, kas ved cauri ārējam mūrim R malā, visticamāk izlauzti vēlākā laikā.
Laikā ap 1917.g. Aizputes pili apmeklēja viens no Vācu ordeņa piļu būvvēstures speciālistiem Bernhards Šmids. Viņš uzskatīja, ka Aizputes ordeņpils minēta 1338.g. bīskapijas un ordeņa robežu noteikšanas aktā posmā starp Birzgalvi un Jāvaldi ”ejot gar Tebru uz augšu pils (hus) virzienā”. Viņš Kēnigsbergas arhīvā bija atradis 1411.g. Livonijas ordeņa piļu sarakstu, kurā minēta arī Aizpute (Hasenpud). Saskaņā ar B. Šmida uzmērījumiem, novērojumiem un secinājumiem, Aizputes pils ir četrstūraina, ar aptuveni 48,50 m garām malām. D malā pili no līdzenuma nodalīja grāvis. Viduslaikos ticis uzbūvēts D korpuss, kurā ir vārti, un R korpuss, bet pie Z mūra piebūvētas dažas koka saimniecības ēkas. 3,03 m platā vārtu aila ir saglabājusies nepārbūvēta.
D korpusā uz R no vārtiem bija saglabājusies pavarda telpa ar lielu rovi, kas tikusi atjaunota, bet, visticamāk, atradusies šeit jau kopš pils pirmsākumiem. Tā kā korpusa platums ir neliels – tikai 5,6 m, tas kalpojis saimniecības, nevis militārām vajadzībām. Uz A no vārtiem atrodas būvdaļa ar kvadrātiskiem pamatiem, kuras augšējie stāvi ar plāniem mūriem celti ap 16.gs. beigām. Pagraba mūri toties ir 2 - 2,8m biezi. Tādēļ var pieļaut iespēju, ka šeit atradies tornis vārtu aizsardzībai. R korpusā atradās dažas dzīvojamās telpas. Tās ziemeļu galā bija pagrabs, kas 19.gs. ticis velvēts no jauna, bet dienvidu galā atradās divi veci divjomu pagrabi ar pusapaļām velvēm un - daļēji - koka griestiem. B. Šmids secināja, ka pirmā un otrā stāva plānojums ir pārveidots ar jaunu telpu iedalījumu, tomēr pēc mūriem ir iespējams noteikt, ka pirmajā stāvā sākotnēji bijušas četras, aptuveni 9-10,5 x 7,25m lielas telpas. 19. gs. pilī atradušies muižas kalpu dzīvokļi, bet kopš 1915. g. – vācu okupācijas armijas ierīkotā karagūstekņu nometne.
Pils iekšējā apdare bija jauna, un vecās arhitektūras paliekas B. Šmids atrada tikai pagalma DA stūrī, kur bija saglabājušās trīspakāpju durvju portāla malas. Portāla priekšā atradās trepes ar velvētu telpu apakšā, bet virs durvīm bijusi jumta izbūve. Arhitekts pieļāva iespēju, ka šeit atradusies galvenā ieeja dzīvojamajā korpusā. B. Šmits konstatēja, ka Aizputes pils plānojums līdzinās Vācu ordeņa saimniecības palīgpilīm Prūsijā: Soldavai, Neidenburgai un Neienburgai, kur netika uzceltas četrkorpusu konventa ēkas kā bruņinieku kopas apdzīvotās pilīs, bet tikai viens korpuss pils pārvaldnieka vajadzībām.
Aizputes pils sienas mūrētas no laukakmeņiem, ķieģeļus izmantojot tikai logu un durvju ailu izmūrēšanai. B. Šmita apskatītās jumta konstrukcijas bija būvētas 18.gs. vai 19. gs. sākumā. Grūti noteikt, vai pilij ir bijusi arī ieroču eja – trešais stāvs ar šaujamlūkām, kas vērstas uz āru. B. Šmits bija ievērojis, ka uz torņa būves sienas pagalma pusē ir bagātīgs rotājums, no kura saglabājušās tikai dažas līnijas. Rotājumu veido stuka kvadri, kuros ir rozešu, akanta lapu un citas frīzes. Līdzīgu sienas rotājumu B. Šmits bija pamanījis arī uz Bauskas pils priekšpils sienām, un bija pārliecināts, ka to autors ir kāds itāliešu būvmeistars. Analoģiski rotājumi itāliešu ietekmē darināti uz renesanses stila pilīm un baznīcām Silēzijā, kas celtas ap 1600. gadu. Tādēļ vācu arhitekts secināja, ka pārbūves Aizputes pilī, kas skāra arī iekštelpas, notikušas 16. un 17. gadsimtu mijā.
Aizputes pils funkcijas, vadoties pēc rakstītajiem avotiem un arhitektoniskajām analoģijām, noteica igauņu arhitektūras vēsturnieks Armins Tūlse. Aizputes pils pieder Kurzemes ceļa kastelu (Wegekastelle) tipam, kam raksturīgs kvadrātisks vai taisnstūra veida ārējais mūris, kura iekšpusē vēlāk iebūvēts viens vai divi mūra korpusi, kā arī koka saimniecības ēkas. Piļu galvenais uzdevums bija padarīt drošu Livonijas galveno sauszemes lielceļu - Rīgas – Prūsijas ceļu, kas veda garām Tukuma, Kandavas, Sabiles, Kuldīgas un Grobiņas pilīm uz Klaipēdu un Kēnigsbergu. Faktiski šis lielceļš savienoja Livoniju ar Eiropas zemēm, un pa to pārvietojās arī tirgotāji, karavīri un ceļotāji no lielākajām ordeņa pilīm Vidzemē un Igaunijā – Rēveles, Vilandes, Pērnavas, Cēsīm. Sākotnēji pie šī vissvarīgākā kara un tirdzniecības ceļa bija tikai viena pils – Kuldīga. Garajā posmā uz dienvidiem no Kuldīgas bija nepieciešami nocietināti punkti tirdzniecībai, naktsmāju nodrošināšanai ceļotājiem un apkārtnes aizsardzībai pret lietuviešu sirotājiem. Kā viens no šādiem punktiem 13.gs. pēdējā ceturksnī izveidojās Aizpute, kas bija nozīmīga arī kā ordeņa un bīskapa robežpils. Aizpute bija vislabāk saglabājusies Kurzemes ceļa kastela, kas A. Tūlsem ļāva rekonstruēt Kurzemes ceļa kastelu būvtipu. Aizputes pilij, pēc A. Tūlses domām, apbūvētas bija tikai divas pagalma puses, un korpusi, salīdzinot ar konventa pilīm, bija šauras,. Pa labi no ieejas atradās tornis, kas nebija iebūvēts mūru līniju iekšpusē mūru līnijā. Salīdzinoši nelielās pils telpas kalpoja sardzei un kā apmešanās vietas, bet lielais pagalms – kā stāvvieta pajūgiem. Domājams, mūru iekšpusē atradās arī ceļotāju un ziņnešu zirgu staļļi.
Mūsdienās Aizputes pils ir vislabāk saglabājusies ceļa kastela, jo citas šāda tipa pilis ir zudušas pilnībā (Sabile, Talsi), no tām saglabājušies samērā nelieli fragmenti (Valtaiķi, Durbe, Tukums), vai arī pils ievērojami pārbūvēta jaunajos laikos (Alsunga). Administratīvajā ziņā minētājām pilīm viduslaikos bija raksturīgs, ka tajās nedzīvoja ordeņa brāļi bruņinieki vai priesteri, bet pili un pilsnovadu pārvaldīja laicīga amatpersonas, ko 15.gs. sauca par landknehtiem, bet 16.gs. – par amtmaņiem. Šo piļu galvenā saimnieciskā funkcija bija labības krājumu veidošana un uzglabāšana.
