Karagūstekņi

Karagūstekņi - kombatanti un nekombatanti, kurus karadarbības laikā saņēmusi gūstā karojošā puse, un kuru statusu nosaka starptautiskās tiesības. Karagūstekņu statuss neattiecas uz gūstā saņemtiem algotņiem.

Karagūstekņu statusu reglamentē 1907. gada Hāgas konvencijai pievienotais Nolikums par sauszemes kara likumiem un paražām, 1949. gada [[Ženēvas konvencija par apiešanos ar karagūstekņiem, 1949. gada Ženēvas konvencija par kara upuru aizsardzību, tās 1977. gada papildu protiokoli. Pret karagūstekņiem jāizturas humāni, neatkarīgi no viņu rases, nacionālās piederības, politiskajiem uzskatiem, reliģijas. Karagūstekņus nedrīkst nogalinā†, spīdzinā†, sakropļot, iebiedēt vai pazemot, kā arī konfiscēt to personiskā lietošanā esošos priekšmetus. Karagūstekņus jāizvieto nometnēs, kurās apstākļi nav sliktāki kā pašu karaspēkam tajā pašā reģionā. Ierindas karagūstekņus atļauts iesaistīt nemilitāros darbos.

Resursi internetā par šo tēmu

• 1949.gada 12. augusta Ženēvas konvencija par attieksmi pret karagūstekņiem. - likumi.lv
• Neiburgs Uldis. Padomju karagūstekņi nacistu okupētajā Latvijā – nometnes vai darbs laukos. // LA.LV, 04.09.2016.
• Jēkabsons Ēriks. Latviešu karagūstekņi un internētie sarkanarmieši Vācijā 1919.-1921. gadā. // LU Vēstures institūta žurnāls. 2, 2009.