Kaulu zāģis
| |
| ieroču tips | rokas ložmetējs |
| ražotāja valsts | Vācija |
| konstruktors | Dr. Verners Gruners (Werner Gruner) |
| ražots | 1942.-1945. |
| modifikācijas | MG45/MG42V, MG1, MG2, MG3 |
| svars | 11,57 kg |
| stobra garums | 53,3 cm |
| kalibrs | 7,92 mm |
| munīcija | 7,92 x 57 mm |
| šaušanas ātrums | 1100-1200 šāvieni minūtē |
| šauš. distance | 1000 m |
Kaulu zāģis - Vērmahta bruņojumā esošs rokas ložmetējs MG42 (Universal-Maschinengewehr Modell 42) ar maksimāli blīvu uguns ātrumu, pretinieka dzīvā spēka uzbrukuma iespēju neitralizēšanai. Literatūrā visai uzplatīts ir uzskats, ka tas bijis efektīvākais rokas ložmetējs 2. Pasaules kara gados. Tika ražots līdz 1945. gadam, bet Vācijas Federatīvās Republikas drošības spēku apbruņojumā bija līdz 1959. gadam (kad to nomainīja ar MG3). Slengā bieži dēvēts par "kaulu zāģi" (uguns temps bija tik liels, ka nebija izšķirami atsevišķi šāvieni), savukārt sabiedroto karavīri - par "špandavu" (Špandavā atradās viena no rūpnīcām). Tika lietots galvenokārt kā rokas ložmetējs, retāk uzstādīts uz transportlīdzekļiem vai tankiem (transporta līdzekļu apbruņojumā biežāk izmantoja ložmetēju MG34, kas bija jūtīgāks pret lauka netīrumu iekļūšanu mehānismā). Apkalpi parasti veidoja 3 cilvēki - strēlnieks, munīcijas lādētājs un uguns koriģētājs. Saražots vairāk nekā 350 000 eksemplāru.
Šaušana: izmantoja īsa atsitiena stobru ar stobra gala atsitiena paātrinātāju (paātrinātājs izmantoja sprādziena vilni, lai paātrinātu stobra atsitienu un maskēja uzliesmojumu). Stobra noslēgšana tiek panākta ar veltņu pāri, kas atradās aizslēga augšā. Aizslēgam nonākot priekšējā pozīcijā, tas paspiež abus veltņus malā un iekšā noslēdzošajās spraugās stobra caurules apmavā, noslēdzot telpu starp stobra cauruli un aizslēgu. Pēc šāviena ar aizslēga atsitienu veltņi tika iestumti stobra kārbā, atlaižot aizslēga galvu no stobra caurules. Stobrs tika apstādināts un aizslēgs turpināja virzīties atpakaļ, izmetot izlietotu čaulu, tad iedarbinot patronlentes padevi un ieverot jaunu patronu porciju ievietošanai magazīnā.
Aptuveni pēc 250-300 zalvēm nācās mainīt stobru (pārkaršana): lai noņemtu stobru, nācās attaisīt skavas un pastumt stobru, lai aizmugurējā daļa tiktu izvilkta no ligzdas. Pēc tam stobra caurule tika aizstumta aizmugurē un aizvietota ar jaunu. Atlika turētājskavas atpakaļ un ierocis bija gatavs šaušanai (stobra nomaiņa prasīja aptuveni 5-10 sekundes). Katram ložmetējam rezervē līdzi bija 2-3 stobri.
Munīcijas padeve: īsa atsitiena ložmetējs ar munīcijas padevi no patronlentes. Lai vienkāršotu tā izgatavošanu un lietošanu, munīcijas padeve varēja būt tikai no kreisās puses, lietojot pārslēga kloķi, kas regulēja patronlentes padeves knaibles (kloķis un knaibles bija balstītas uz stobra kārbas padeves vāka). Kloķim bija izliekta izcilņa sliede, kurā aizslēga balsts virzījās turp un atpakaļ (kad stobra kārba bija aizvērta), svārstot kloķi un darbinot padevi.
Papildu aprīkojums: komplektā līdzi nāca viegls salokāms balsta divkājis. Bez tam MG42 varēja uzlikt balsta trijkājim (kas tika ražots ložmetējam MG34) un izmantot kā zenītložmetēju.
Ražošana: lai ražošana būtu maksimāli ātra un pēc iespējas zemākām izmaksām, procesā iespējas vairāk pielietoja tērauda štancēšanu. Līdz tam ložmetējos lietoto atsevišķo veltņu uzmavu un stobra kārbu vietā MG42 izmantoja viengabala uzmavas un stobra kārbas, štancētas no vienas tērauda loksnes. Ieviešot vēl arī citus darba procesa efektivitātes palielināšanas pasākumus, vidējās ražošanas izmaksas bija aptuveni par 30% zemākas un vajadzēja par 50% mazāk izejvielu apstrādes un darbaspēka nekā tā priekšgājējam MG34.
Literatūra par šo tēmu
- Šulcs Valters. 1000 šaujamieroči. No viduslaikiem līdz mūsdienām. Tulk. Dainis Poziņš; red. Valdis Klišāns. - Apgāds Zvaigzne ABC: Rīga, 2012. 336 lpp.
