Korejas karš (1950-1953)

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
karadarbība Korejas pussalā 1950.-1953.

Korejas karš - pilsoņu karš Korejas pussalā (1950.-1953.) kurš izvērtās par starptautisku konfliktu, kurā bruņotā konfliktā sadūrās ANO deleģēto valstu koalīcija (ar ASV vadībā) un t.s. komunistu bloka Āzijas valstis (Ziemeļkoreja, Ķīna un PSRS). Pirmais lielākais starptautiskais konflikts pēc 2. Pasaules kara, kurš ievadīja t.s. "auksto karu". Dienvidkorejā šo karu līdz 90. gadiem dēvēja par "25. jūnija dumpi" (Jugio ran - 6·25 란), bet pēc tam par "25. jūnija incidentu" (Jugio sabjon - 6·25 사변). Ziemeļkorejā to dēvē par "Tēvijas atbrīvošanas" karu (Čoguk Heban Čondžen - 조국해방전쟁).

Komentāri

1945. gadā, Japānai ciešot sakāvi 2. pasaules karā, Korejas pussalu vienlaicīgi okupēja ASV un PSRS. Pussalas sadalīšanu divās okupācijas zonās pa 38. paralēli abas lielvalstis uztvēra kā pagaidu pasākumu. 1948. gada maijā dienvidos no 38. paralēles, ASV okupācijas zonā notika vēlēšanas un proklamēta Korejas Republika (t.s. Dienvidkoreja). Par valsts vadītāju kļuva bijušais Vašingtonas universitātes pasniedzējs Li Sin Mans (iedzīvotāju daļa, kas apdzīvoja PSRS okupācijas zonu, vēlēšanās nepiedalījās). Tika postulēts, ka tā ir visas Korejas valdība. Kā atbilde 1948. gada vasarā ziemeļos no 38. paralēles notika Korejas Augstākās tautas sapulces vēlēšanas, kuru rezultātā 9. septembrī proklamēja Korejas Tautas Demokrātisko Republiku (KTDR - t.s. Ziemeļkoreja) ar Kim Ir Senu vadībā. Korejas tika sadalīta divās valstīs, pie tam katra no tām savā konstitūcijā postulēja, ka ir vienīgā leģitīmā Korejas valdība. Tūlīt pēc KTDR proklamēšanas tika izvests PSRS karaspēks. Pēc pusgada, 1949. gada vasarā no Korejas pussalas tika izvests arī ASV karaspēks. 1949. gada beigās attiecības starp abām Korejas pussalas valstīm saasinājās vēl vairāk. Ne Ziemeļkoreja, ne Dienvidkoreja neslēpa, ka labprāt apvienotu pussalu ar spēku, militāri apspiežot otras puses "seperātismu". Abas puses koncentrēja savus bruņotos spēkus pie demarkācijas līnijas, kļuva biežāki robežincidenti.

Karadarbības pirmā fāze

1950. gada 25. jūnija rītā Ziemeļkorejas karaspēks pārgāja demarkācijas līniju, pāris triecienos salauza Dienvidkorejas bruņoto spēku pretestību un sāka strauji virzīties uz pussalas dienvidiem.

Abu Korejas pussalas valstu konfliktā iesaistijās ASV flote un gaisa spēki (sākumā nodarbojoties ar ASV pilsoņu un Dienvidkorejas iedzīvotāju evakuāciju no piefrontes rajoniem). Trumens personīgi 27. jūnijā deva pavēli flotei un aviācijai iejaukties konfliktā, uzbrūkot Ziemeļkorejas bruņotajiem spēkiem, bet 30. jūnijā pavēlēja pārcelt uz pussalu Japānā dislocētās ASV sauszemes spēku daļas. Vienlaicīgi ASV nosūtīja savu VII floti patrulēt Ķīnas teritoriālajos ūdeņos Formozas (Taivanas) šaurumā. Ķīna to uztvēra kā draudus un 30. jūnijā nosūtīja uz Korejas konflikta zonu savus militāros novērotājus, bet pierobežā koncentrēja 250 000 vīru lielu rezerves armiju.

1950. gada 7. jūlijā sanāca ANO Drošības padomes sēde, lai apspriestu Korejas jautājumu un izstrādātu rezolūciju par to. ANO rezolūciju par Ziemeļkorejas karaspēka evakuēšanu no pussalas dienviddaļas Pjenhana ignorēja, un Drošības padome oficiāli aicināja ANO dalībvalstis iejaukties. 1950. gada septembrī 16 valstis (Lielbritānija, Turcija u.c.) nosūtīja savas karaspēka daļas uz Koreju, kur tās iekļāvās ASV militārajās operācijās (kaut arī de jure tie bija ANO spēki, skaitliski un komandējošā sastāva kā arī apgādes ziņā izteikti dominēja ASV, tāpēc literatūrā ērtības labad, aprakstot šo karu, runā par "amerikāņu spēkiem").

Kaut arī ANO karaspēkam izdevās mazliet palēnināt Ziemeļkorejas bruņoto spēku virzīšanos uz priekšu, tas turpināja diezgan strauji uzbrukt. Dienvidkorejas daļas bija sakautas un demoralizētas, zaudējušas savas kaujasspējas, daļēji piepildījās Pjenhanas paredzējumi, ka vietējie iedzīvotāji neatbalstīs Seulas valdību un vietām pat sacelsies. Valdība bēga uz dienvidiem, kur paglābās ASV karaspēka izveidotajā nostiprinātajā placdarmā ap Pusanu dienvidaustrumu piekrastē. 1950. gada septembrī pie Pusanas-Taguskas placdarma, kur pretī 70 000 vīru lielajam Ziemeļkorejas karaspēkam bija nostiprinājušies 140 000 vīru lielie, un militārā bruņojumā daudz pārākie ASV/Dienvidkorejas bruņotie spēki, frontes līnija apstājās. Ziemeļkorejieši, pamatā bruņoti ar strēlnieku ieročiem un lauka artilēriju, nespēja pārraut ar smago bruņutehniku nostiprināto amerikāņu aizsardzības līniju.

Karadarbības otrā fāze

1950. gada 15. septembrī izsēdinot Ziemeļkorejas armijas aizmugurē, Inčhonas (Seulas osta) apkaimē, 10. bruņutanku korpusu (50 000 vīru), ģen. Makarturs (Douglas MacArthur) panāca lūzumu karadarbības gaitā (reizē sākās izlaušanās no Pusanas placdarma). Rezultātā frontes līnija tika pārrauta, ievērojami ziemeļkorejiešu spēki daudzviet ielenkti un, ciešot smagus zaudējumus, ar kaujām lauzās atpakaļ uz ziemeļiem. 1. oktobrī amerikāņu daļas sasniedza 38. paralēli un turpināja uzbrukumu nu jau Ziemeļkorejas teritorijā ar nolūku to okupēt. Ziemeļkorejas armija praktiski bija sakauta un haotiski atkāpās vai pārorientējās uz partizānu kara taktiku.

Karadarbības trešā fāze

1950 .gada oktobrī, kad amerikāņu daļas vietām jau pietuvojās Korejas/Ķīnas robežai lielgabala šāviena attālumā, karā iesaistījās Ķīna, (juridiski to attaisnoja arī ASV nostāšanās Ķīnas pilsoņu karā gomiņdaniešu pusē un Ķīnas piekrastes pilsētu bombardēšana).

19. oktobrī pirmās ķīniešu "brīvprātīgo" daļas pārgāja robežupi Jalu (Jaluczjan) un izvietojās Ziemeļkorejā. 23. oktobrī amerikāņi ieņēma Pjenhanu, bet jau 25. oktobrī pāri Jalai devās viss "brīvprātīgo" korpuss un uzreiz iesaistījās karadarbībā: pāris dienās tika salauzta amerikāņu pretestība un to vienības panikā atstājot bruņutehniku un noliktavas, atkāpās uz dienvidiem. Visai drīz gan panika tika likvidēta un frontes virzīšanās uzdienvidiem palēninājās. Ziemeļkorejiešu un ķīniešu virzīšanās uz dienvidiem tagad bija lēna un ļoti asiņaina - 1951. gada ziemas kaujās ziemeļkorejieši kopā ar "brīvprātīgajiem" atbrīvoja Pjenhanu, atkal ieņēma Seulu, Inčhonu, Vokdžu un citas Dienvidkorejas pilsētas.

PSRS lielā slepenībā 1950. gada novembrī pārvietoja uz Ķīnu vairākas aviācijas daļas, kuru uzdevumos ietilpa nepieļaut amerikāņu aviācijas uzlidojumus Ziemeļkorejas teritorijai 75 km attālumā no Ķīnas robežas, Ķīnas pierobežas objektiem, kā arī ķīniešu un korejiešu pilotu apmācība. Tā kā PSRS kategoriski noliedza savu militāro vienību klātbūtni, tad lidmašīnām bija Ķīnas pazīšanās zīmes, bet pilotiem bija kategoriski aiziegts darboties virs Dzeltenās jūras un uz dienvidiem no 38. paralēles (lai, notriekšanas gadījumā, piloti nekristu gūstā un nekalpotu kā pierādījums padomju militārajai klātbūtnei).

Ziemeļkorejas spēki turpināja lauzties uz dienvidiem, līdz martā tika apturēti, bet aprīlī sākās amerikāņu pretuzbrukums. 1951. gada jūnijā frontes līnija praktiski sastinga uz 38. paralēles.

Karadarbības ceturtā fāze

1951. gada jūnijā frontes līnija praktiski sastinga uz 38. paralēles, un sākās 2 gadus ilgs pozīciju karš. Rietumu sabiedrotie bija daudzkārt spēcīgāki uguns jaudas un tehniskā nodrošinājuma ziņā, pilnībā dominēja gaisā, bombardējot un apšaudot komunikācijas un praktiski padarot neiespējamu nekādu karaspēka pārvietošanos dienas laikā. Savukārt ziemeļkorejieši/ķīnieši frontē realizēja tranšeju un tuneļu pozīciju karu (kur rotas, bataljoni un pat pulki tā ierakās zemē, ka ne aviobumbas, ne napalms tiem nekā nevarēja padarīt).

Pamiers

1951. gada 31. maijā Ķīnā Mao Dzeduns politbiroja sēdē ierosināja pārvērtēt situāciju un apdomāt par iespējamo pamieru. PSRS līderis Staļins neatbalstīja pamiera ideju un bija par karadarbības turpināšanu (viņš neslēpa savu prieku, ka ASV ir iestigušas ilgstošā pozīciju karā, kurā PSRS tieši nav iesaistīta un zaudējumus necieš). Tikai pēc Staļina nāves Maskava mainīja savu attieksmi pret Korejas konfliktu un 1953. gada 19. martā PSRS Ministru padome bez ierunām atbalstīja ideju par pamieru. 1953. gada jūlijā tika noslēgts pamiers starp trim karojošajām pusēm (miera līguma nav vēl šodien).

Tika atjaunots status quo, kāds tas bija 1950. gadā. Ne Ziemeļkoreja, ne Dienvidkoreja neko nebija ieguvušas. Korejas pussala bija izpostīta, 200 000 korejiešu gājuši bojā, 5 000 000 palikuši bez pajumtes.

Literatūra par šo tēmu

  • Kornvels R.D., Pasaules vēsture divdesmitajā gadsimtā. - Rīga, 1996.
  • Kisindžers H., Diplomātija. - Rīga, Jumava, 2001.
  • Brzezinski Z., The Grand Chessboard. American Primacy and Its Geostrategic Imperatives. - New York, Ballantine Books, 1978
  • Lowe P. The Origins of the Korean War. - N.Y., 1986
  • Clay Blair. The Forgotten War, America in Korea 1950-1953. - New York, 1987
  • A White Paner on South-North Dialogue in Korea. - Seoul, 1982
  • Clay Blair: The Forgotten War: America in Korea, 1950-1953. - Times Books, 1987
  • Bruce Cumings. The Origins of the Korean War – Bd. 1: Liberation and the Emergence of Separate Regimes, 1945-1947. - Yuksabipyungsa 2004, ISBN 89-7696-612-0
  • Bruce Cumings. The Roaring of the Cataract, 1947-1950. - Princeton University Press 1992, ISBN 0-691-02538-X
  • Allan R. Millett. Korean War: The Essential Bibliography (Essential Bibliographies). - Potomac Books 2007, ISBN 1-57488-976-1
  • Ho Jong Ho. The US Imperialists Started the Korean War. - Pyongyang, 1993
  • Bassett, Richard M. And the Wind Blew Cold: The Story of an American POW in North Korea. Kent State U. Press, 2002. 117 pp.
  • Bin Yu and Xiaobing Li, eds Mao's Generals Remember Korea, University Press of Kansas, 2001, hardcover 328 pages, ISBN 0-7006-1095-2
  • Chen Jian, China's Road to the Korean War: The Making of the Sino-American Confrontation. - Columbia University Press, 1994
  • Goncharov, Sergei N., John W. Lewis; and Xue Litai, Uncertain Partners: Stalin, Mao, and the Korean War, Stanford University Press, 1993, ISBN 0-8047-2521-7
  • Kaufman, Burton I. The Korean War: Challenges in Crisis, Credibility, and Command. - Temple University Press, 1986
  • Matray, James. "Truman's Plan for Victory: National Self Determination and the Thirty-Eighth Parallel Decision in Korea. // Journal of American History. 66 (September, 1979), 314-33
  • Millett, Allan R. The War for Korea, 1945–1950. - A House Burning vol 1, 2005. ISBN 0-7006-1393-5
  • Stueck, William. Rethinking the Korean War. / A New Diplomatic and Strategic History. - Princeton U. Press, 2002. 285 pp.
  • Stueck, Jr., William J. The Korean War. / An International History. - Princeton University Press, 1995
  • Zhang Shu-gang. Mao's Military Romanticism: China and the Korean War, 1950-1953. - University Press of Kansas, 1995
  • Field Jr., James A. History of United States Naval Operations: Korea. - University Press of the Pacific, 2001, ISBN 0-89875-675-8
  • Farrar-Hockley, General Sir Anthony. The British Part in the Korean War. - HMSO, 1995, ISBN 0-11-630962-8
  • Futrell, Robert F. The United States Air Force in Korea, 1950–1953. - Office of the Chief of Air Force History, 1983
  • Hamburger, Kenneth E. Leadership in the Crucible: The Korean War Battles of Twin Tunnels and Chipyong-Ni. - Texas A. & M. U. Press, 2003
  • Johnston, William. A War of Patrols: Canadian Army Operations in Korea. - British Columbia Press, 2003
  • Kindsvatter, Peter S. American Soldiers: Ground Combat in the World Wars, Korea, and Vietnam. - Press of Kansas, 2003
  • Millett, Allan R. Their War for Korea: American, Asian, and European Combatants and Civilians, 1945–1953. - Brassey's, 2003
  • Montross, Lynn et al., History of U.S. Marine Operations in Korea, 1950–1953. 5 vols. - Washington: Historical Branch, G-3, Headquarters, Marine Corps, 1954–1972
  • Russ Martin. Breakout: The Chosin Reservoir Campaign, Korea 1950. - Penguin books, 2000
  • Steininger R. Der vergessene Krieg, Korea 1950-1953. - Olzog Verlag, München 2006. ISBN 978-3-7892-8175-4
  • Steininger R. Korea 1950-1953. - München 2006. ISBN 978-3-7892-8175-4
  • Ein neues Kapital für Korea. // Süddeutsche Zeitung. 4. Oktober 2007
  • US-Kriegsverbrechen in Korea: „Wir haben sie einfach umgelegt“. // Der Spiegel. 25. Juli 2006
  • Bruce E. Bechtol: Paradigmenwandel des Kalten Krieges: Der Koreakrieg 1950-1953. In: Bernd Greiner /Christian Th. Müller / Dierk Walter (Hrsg.): Heiße Kriege im Kalten Krieg. Hamburg, 2006, ISBN 3-936096-61-9, S. 141-166.
  • Michael Bothe: Streitkräfte internationaler Organisationen, Zugleich ein Beitrag zu völkerrechtlichen Grundfragen der Anwesenheit fremder Truppen. - Köln: Heymanns 1968. S. 61-69
  • Jörg Friedrich: Yalu. An den Ufern des Dritten Weltkrieges. München: Propyläen 2007. ISBN-139783549073384.
  • Wilms, Eberhard (Hg.): Deutschland seit 1945. besetzt - geteilt - entzweit - geeint. 1. Auflage. Berlin: Cornelsen, 2005
  • Воронцов А.В., Как принималось решение о вводе "китайских добровольцев" в Корею в 1950 г.// Новая и новейшая история. Nr2, 1998
  • Орлрв А.С., Сопетская авиация в Корейской войне 1950-1953.// Новая и новейшая история. Nr4, 1998
  • Орлов А. С., Гаврилов В. А. Тайны Корейской войны. — Москва: 2003
  • Торкунов А.В., Загадочная война: Корейский конфликт 1950-1953. - Росспэн: Москва, 2000 - c. 308. ISBN 5824301441
  • Обухов А. Записки военного советника. / Интернационалисты. - Смоленск, 2001
  • Богданов В. Н. Корея в огне войны. - Москва-Жуковский, 2005
  • Война в Корее. - СПб.: 2000.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Korejas_karš_(1950-1953)&oldid=47580"