Kvietisms
Kvietisms (no lat. quietus - "mierīgs"; an. quietism, vc. Quietismus, kr. квиетизм) - mistiska un askētismu proponējoša mācība Romas Katoļu Baznīcā, kas radās un izplatījās XVII gs. Rietumeiropā. Pamatkoncepcija bija doma, ka patiesa dievbijība sasniedzama ar kontemplatīvu meditāciju, garīgu iedziļināšanos sevī. Pietiekot vienu reizi uz visu dzīvi īstenot mīlestības Aktu Dievam, kurā cilvēks pilnībā atdodas Dievam ar domu nekad neatsaukt šo solījumu - kamēr indivīds neatsakās no nodoma pilnīgi piederēt Dievam, dievišķā savienība garantējama un vairs nekādas piepūles lūgšanās nav nepieciešamas. Franss Zaless formulēja kvietisma doktrīnu kā ni désirer, ni refuser ("nealkt un nepretoties"). Tolerantāka šīs doktrīnas forma uzplauka Francijā XVII gs. otrajā pusē un tika apzīmēta kā semikvietisms. 1687. gadā pāvests Inocents XII nosodīja šo mācību kā izkropļotu misticismu.
Literatūra par šo tēmu
- Christof Wingertszahn. Anton Reiser und die „Michelein“. Neue Funde zum Quietismus im 18. Jahrhundert. - Matthias Wehrhahn: Hannover, 2002, ISBN 3-932324-59-5
