Latviešu centrālā padome

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Latviešu centrālā padome (LCP) - pilsoniskās politiskās opozīcijas pagrīdes pārstāvniecības organizācija mūsdienu Latvijas teritorijā vācu okupācijas apstākļos, izveidota 1943. gadā nolūkā koordinēt pretestības grupu darbību. Par oficiālo LCP dibināšanas dienu pieņemts uzskatīt 1943. gada 13. augustu, kad Ādolfa Klīves mājā Pārdaugavā sapulcējās līdz 1934. gadam Latvijas Saeimā pārstāvēto lielāko partiju pārstāvji (K.Čakste, Dr. Pauls Kalniņš, bīskaps J.Rancāns, J.Breikšs, Brūno Kalniņš, V.Bastjānis, Ā.Klīve un L.Sēja). Šajā sanāksmē tika panākta vienošanās par jaundibināmās organizācijas nosaukumu – LCP, kā arī par organizācijas politisko mērķi – apvienot visas lielākās Latvijas politiskās partijas cīņā par neatkarīgas, demokrātiskas Latvijas atjaunošanu. Par LCP priekšsēdētāju ievēlēja K.Čaksti, par viņa vietnieku – B.Kalniņu, par ģenerālsekretāru – L.Sēju. Ievēlētie veidoja LCP prezidiju, kura uzdevums bija sagatavot LCP sēdes, īstenot LCP lēmumus, pārstāvēt LCP, pārraudzīt LCP komisiju darbu un kārtot saraksti ar ārvalstīm. LCP paplašinātajā prezidijā ietilpa arī pēdējās Latvijas Saeimas prezidija locekļi – bijušais Saeimas priekšsēdētājs Dr. P.Kalniņš, viņa pirmais biedrs Kārlis Pauļuks un otrais biedrs J.Rancāns. Septiņas komisijas: Ārlietu, Militāro[1], Informācijas, Juridisko, Ekonomisko, Līdzekļu vākšanas un Sakaru uzturēšanas. Tā kā īstas pretestības, ko koordinēt, nebija, LCP pamatā nodarbojās ar izlūkošanas datu un informācijas vākšanu un nosūtīšanu sabiedrotajiem, pretvācisku propagandu. Provincē visaktīvāko darbību izrādīja militārās komisijas Jelgavas un Ventspils grupas (pēdējā vēlāk iesaistījās bēgļu evakuācijas akcijā uz Zviedriju). Īpaša vieta LCP darbībā kara laikā bija 1944. gada sākumā izstrādātajam politiskajam memorandam (dēvētam arī par manifestu, petīciju vai deklarāciju), ko parakstīja 190 Latvijā pazīstamas un populāras personas. Memorands atgādināja Latvijas nelikumīgo iekļaušanu PSRS sastāvā un uzsvēra, ka pēc starptautisko tiesību normām Latvijas Republika joprojām uzskatāma par tiesiski pastāvošu. Tas vērsās arī pret nacistiskās Vācijas okupācijas varas pasākumiem, to skaitā mobilizāciju leģionā. 1944. gada 15. jūlijā Stokholmā LCP nodibināja Latvijas pilsoņu evakuācijas fonda pārvaldi. Evakuācijas tehnisko vadību uzticēja L.Siliņam (kopumā ar LCP organizētajām laivām uz Zviedriju izdevās izvest 2541 bēgli, kuriem vēl jāpieskaita aptuveni 400 sarakstos nereģistrētu bērnu). Savu pēdējo sēdi Latvijā LCP noturēja J.Rancāna dzīvoklī Rīgā 1944. gada 8. septembrī. Sēde bija sasaukta sakarā ar Dr. P.Kalniņa nodomu evakuēties uz Zviedriju un arī LCP darbību pārcelt uz turieni. Vācijas armijai atstājot Rīgu 944. gada 13. oktobrī, LCP savu darbību pārcēla uz Kurzemi, lai no turienes emigrētu uz Rietumiem. Daļai LCP un tās komisiju locekļu laivās izdevās nokļūt Zviedrijā, bet pārējie bija spiesti pārcelties uz Vāciju un Austriju. Emigrācijā LCP sadalījās divās daļās - Vācijas un Zviedrijas, - kas turpināja savu darbību lielā mērā autonomi. Pēc Dr. P.Kalniņa nāves 1945. gada 27. augustā LCP vadību formāli pārņēma Saeimas priekšsēdētāja vietnieks bīskaps J.Rancāns.

  • Vācijā esošā LCP daļa savu pirmo sēdi noturēja 1945. gada 3. oktobrī Lustenavā (Austrijā), un nolēma nepiedalīties bēgļu vadībā Vācijā, atstājot bēgļu aprūpi Latvijas Sarkanajam Krustam. Vācijas LCP daļai vēlāk pievienojās latviešu bēgļu organizāciju pārstāvji no Austrijas un Dānijas. Šajā laikā organizācijas pamatuzdevums bija latviešu bēgļu un sabiedroto varā nonākušo latviešu karagūstekņu tiesiskā aizsardzība. LCP vēlētā izpildinstitūcija bija Latviešu centrālā komiteja. LCP līdzekļus veidoja latviešu bēgļu ikmēneša iemaksas, dažādas nodevas un peļņas atskaitījumi. Ar LCP līdzdalību 1946. gadā Vācijā tika izveidotas 122 latviešu tautskolas, 57 ģimnāzijas, 45 bērnudārzi, nodibināta Baltijas universitāte. Tās pārstāvji ņēma dalību Latviešu nacionālās padomes izveidošanā. Savu darbību Vācijā LCP turpināja līdz 1950. gadam (pēdējo sēdi Vācijas LCP noturēja 26. novembrī). Sakarā ar LCP priekšēdētāja J.Rancāna un tās locekļu A.Klīves, V.Bastjāņa un A.Bļodnieka izceļošanu uz ASV, Vācijas LCP vadību uzņēmās ģenerālsekretārs R.Liepiņš, taču faktiski tā darbību vairs neturpināja, izceļojušie savu darbību kā LCP locekļi vairs neatjaunoja.
  • Pirmā LCP sēde Zviedrijā ģenerāļa V.Tepfera vadībā notika 1944. gada decembrī. Organizācija tika izveidota pēc Saeimas parauga: tajā sastāvēja 6 sociāldemokrāti, 5 Zemnieku savienības, 4 liberāļu un 4 Latgales kristīgo zemnieku pārstāvji. V.Tepfers 1946. gadā atteicās no priekšsēdētāja amata, un viņa vietā par LCP priekšsēdētāju ievēlēja B.Kalniņu. Sakarā ar to, organizācija sašķēlās - savu darbību LCP pamazām pārtrauca Zemnieku savienības un Latgales kristīgo zemnieku pārstāvji -, iestājās stagnācija un līdz 1951. gada beigām LCP Zviedrijas daļas darbība pilnībā apsīka.

LCP organizētā bēgļu pārvešana uz Zviedriju turpinājās arī pēc Sarkanās armijas ienākšanas Kurzemē. Aktīvākie LCP laivu organizētāji abos Baltijas jūras krastos bija: bijušais Latvijas sūtnis Zviedrijā Voldemārs Salnais (1886.–1948.), LCP vadītājs Otrā pasaules kara nogalē Kurzemē Valdemārs Ģinters (1899.–1979.), LCP Ārzemju delegācijas sekretārs Leonids Siliņš (1916.–2005.), inženieris Arturs Arnītis (1909.–1986.), Ventspils elektrostacijas pārzinis Kārlis Ernests Frišenfelds (1912.–2001.) un citi. Pēdējā LCP organizētā laiva Kurzemi atstāja 13. jūnija rītā. 31. oktobrī PSRS Valsts Drošības komisariāta aģenti uzsāka plašus arestus Ventspilī un līdz 9. novembrim bija apcietināti jau gandrīz visi LCP locekļi. LCP nebija gandrīz nekādu sakaru ar nacionālajiem partizāniem, tā piekopa nogaidīšanas taktiku, cerot, ka ASV un Lielbritānija pildīs Atlantijas hartā (1941.) pasludinātos valstu suverenitātes principus un starptautiskā situācija kļūs Latvijai labvēlīgāka. 1945. gada nogalē un 1946. gada sākumā tika arestēts vairums LCP atbalstītāju, un LCP bija spiesta izbeigt aktīvo darbību Latvijā.

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ Par Militārās komisijas nominālo vadītāju kļuva ģenerālis J.Kurelis; faktiskais komisijas vadītājs bija kapteinis K.Upelnieks, taču starp LCP un kureliešiem nebija subordinācijas, tāpēc Kureļa grupu nevar uzskatīt par LCP rīcībā esošu bruņotu spēku, bet vienlaikus nevar arī noliegt ciešo sadarbību, kas vistiešāk izpaudās sakaru uzturēšanā ar Zviedriju.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 151.-152. lpp.
  • Dr. Edgars Andersons, Leonīds Siliņš u.c. Latvijas Centrālā Padome LCP : Latviešu nacionālās pretestības kustība. 1943-1945 LCP. - Upsala, 1994. - 496 lpp. ISBN 91-630-1746-6
  • Ērglis Dz. Latvijas Centrālās padomes vēstures nezināmās lappuses. - Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2003. - 231 lpp.
  • Siliņš L. Latvijas Centrālā padome - LCP. - Upsala, 1964./1995.
  • Siliņš L. Latvija un Rietumi. Latviešu nacionālā pretestības kustība, 1943-1945. - Rīga, 2002.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Latviešu_centrālā_padome&oldid=29206"