Latviešu Pagaidu Nacionālā padome

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
LPNP valde. Sēž (no kreisās): Kr.Brahmanis, J.Rubulis, V.Zāmuēls, J.Palcmanis, K.Pauļuks. Stāv (no kreisās): V.Siliņš, O.Nonācs, K.Skalbe, J.Akuraters, E.Laursons.

Latviešu Pagaidu Nacionālā padome (LPNP) - etnisko latviešu politisko partiju un sabiedrisko organizāciju deleģēta iedzīvotāju pārstāvniecības institūcija mūsdienu Latvijas teritorijā laikā no 1917. līdz 1918. gadam. Izveidota 1917. gada 17.(30.) novembrī Valkā pēc Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas iniciatīvas.

Pirms tam Petrogradā sanākusī 20 latviešu sabiedrisko darbinieku apspriedē 14.-17. oktobrī (tā kā Z.A.Meijerovics protestēja pret prasību pēc pilnīgas Latvijas neatkarības, tās aizstāvji J.Akuraters, K.Skalbe un P.Zālīte konferenci pameta[1]). Konferencē ievēlēja atsevišķā birojā 7 pārstāvjus un nolēma komplektēt Padomi ar 3 pārstāvjiem no Vidzemes, 3 no Latgales, 2 no Kurzemes Zemes padomes Tērbatā un 1 no Kurzemes zemes padomes Maskavā, 2 no Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas, 1 no bēgļu Baltijas komitejas, 2 no Iskolastrela, 2 no LKNS, pa vienam no Latviešu Zemnieku savienības, LSD lielinieku un mazinieku frakcijas, eseriem, radikāldemokrātiem un nacionāldemokrātiem. No 31. oktobra līdz 2. novembrim Petrogradā notika Nacionālās Padomes organizācijas komisijas sēde, kurā nolēma sasaukt lielāko latviešu organizāciju un bēgļu centru pārstāvju konferenci, kas tika paredzēta Valkā no 1917. gada 16.(29.) novembra līdz 19. novembrim (2. decembrim).

Pirmajā konferences dienā piedalījās 26 delegāti no 13 organizācijām un partijām, nākamajā dienā jau 17 organizāciju pārstāvji (nelatviešu partijas un organizācijas konferencē pielaistas netika). Iskolastrels, Kurzemes zemes padome, Latgales tautas komiteja un LSD lielinieku frakcija nepiedalījās, bet mazinieki atsūtīja novērotājus. Prezidijā ievēlēja Ā.Klīvi, Z.Meijerovicu, V.Rubuli un J.Palcmani. Pēc K.Bahmaņa un K.Skalbes iniciatīvas P.Zālīte piekrasīja tūlītēju Latvijas neatkarības proklamēšanu, taču šo lēmumu noraidīja Zemnieku savienības pārstāvji (K.Ulmanis, Z.Meijerovics). Pēc bezpartejiskā V.Zāmuēla iniciatīvas vienojās, ka Satversmes Sapulce vai vispārēja tautas nobalsošana noteiks Latvijas politiski tiesisko stāvokli, vai nu pasludinot neatkarību, vai pieslejoties Vācijai vai Krievijai. Pieņēma deklarāciju, ka "Latvija ir autonoma valsts vienība".[2] 2. decembrī LPNP deklarēja, ka līdz Satversmes Sapulces sasaukšanai tā ir vienīgā pilntiesīgā latviešu tautas domu un uzskatu paudēja.

1917. gada 19. decembrī Iskolats pieņēma lēmumu aizliegt LPNP darbību, un tā bija spiesta pamest Latvijas teritoriju

Svarīgākos lēmumus un rezolūcijas pieņēma sesijās (otrā sesija Petrogradā 15.(28.).01.-18.(31.).01.1918., trešā sesija arī Petrogradā 26.-28.06.1918.). Ikdienas darbu organizēja un pildīja ievēlēta valde un 7 nodaļas. Par savu mērķi izvirzīja latviešu apdzīvoto teritoriju teritoriāli administratīvu apvienošanu, agrārās reformas projekta izstrādāšanu, Latvijas autonomijas izveidošanu, Latvijas Satversmes Sapulces sasaukšanu un attiecību noregulēšanu ar Krievijas Satversmes sapulci, bēgļu atgriešanās organizēšanu un nodrošināšanu.

1918. gada janvārī J.Goldmanis pārstāvēja Kurzemes un Vidzemes guberņu latviešu daļas iedzīvotāju autonomijas centienus Krievijas Satversmes sapulcē. Tikai pēc tam, kad lielinieki bija padzinuši Krievijas Satversmes sapulci un bija notikušas sarunas ar Rietumu diplomātiem, par kurām J. Goldmanis ziņoja LPNP otrajai sesijai (1918. gada 15.-18. janvārī), 1918. gada vasarā LPNP atzina, ka Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai valstij, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali. Īpaši nozīmīgs šai ziņā bija Ārlietu nodaļas darbs, kuras delegācijas brauca uz citām valstīm, kā arī latviešu kopienām Iekškrievijā, lai propagandētu suverēnas Latvijas valsts izveidošanas nepieciešamību. 11.11.1918. Lielbritānijas un Īrijas apvienotās karalistes valdība atzina LPNP par Latviešu pagaidu valdību (Lettish Provisional Government) de facto, taču jau pēc nedēļas notika apvērsums: visas tautas vārdā sāka uzstāties Rīgā dibinātais Demokrātiskais bloks, uzurpējot šo pārstāvniecību un izstumjot LPNP, kas aatradās ārpus Latvijas, no politikas. Rezultātā, pēc DB proklamētās Latvijas Republikas 1918. gada 18. novembrī, LPNP darbība apsīka.

Pēdējā LPNP sēde sanāca 24. novembrī un nolēma: "Nelikt šķēršļus Latvijas Tautas Padomei, kurā apvienojušās visas latviešu politiskās partijas, viņas centienos nodibināt un nostiprināt patstāvīgu Latviju, bet pabalstīt šos centienus, cik viņi uzskatāmi par pašas Nacionālpadomes darbības turpināšanu, cik viņi ies tai pašā politiskā virzienā, kurš atbalstās vienīgi tikai uz sabiedrotiem, un cik ilgi Tautas Padome norobežosies no virzieniem un personām, kuras varētu jaukt šos centienus."

Skat. arī: Latvijas Tautas padome.

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 253. lpp.
  2. ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 254. lpp.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 75. lpp.
  • Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 170.-171. lpp. ISBN 9984-00-395-7
  • Blūzma V. Kad īsti Latvija kļuva par valsti. // Latvijas vēsture. 1991. Nr3; 1992. Nr1(4)
  • Blūzma V. Tiesiskas valsts pirmsākumi Latvijā. // Latvijas vēsture. 1998. Nr3(31); Nr4(32); 1999. Nr1(33)
  • Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. - A.Gulbis, Rīga, 1930.
  • Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 252.-257. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Latviešu_Pagaidu_Nacionālā_padome&oldid=68652"