Makdugals Viljams
Viljams Makdugals (William McDougall, 1871.-1938.) - sociologs, publicists.
Izstrādājot savu teoriju par lielajām grupām, pamatojās uz jēdzienu «horme» (gr. hormē - cenšanās, tieksme). No Anglijas pārbraucis uz ASV, Makdugals 1908. gadā uzrakstīja darbu «Ievads sociālajā psiholoģijā», kurā secīgi izklāstīja hormiskās koncepcijas galvenos viedokļus. Jau Anglijā apgūtās nozīmīgākās zinātniskās tradīcijas, kas pastāvēja Eiropā, autors izmantoja sabiedriskā progresa analīzē. Viņa lielo grupu teorija pamatojas uz Č. Darvina (Darwin) evolucionāro pieeju, Z.Freida atziņām par neapzināto, sociālo psihologu G.Tarda un G.Lebona uzskatiem. Makdugala teorijas pamatā ir viedoklis par cilvēka sociālajiem instinktiem, kas nodrošina visu viņa uzvedību. Ar instinktiem zinātnieks saprata iedzimtās spējas, kuru saturu noteica iekšējās «enerģijas» pārmantotība no paaudzes uz paaudzi, no vecākiem uz bērniem. Pats iekšējās «enerģijas» repertuārs ir pietiekami ierobežots, t. i., pastāv diezgan ierobežots sociālo instinktu skaits, bet to iekšējais saturs var varieties, mainīties. Šīs izmaiņas un variācijas nodrošina «nostiprināšanās» iespējas kaut kādām cilvēkam svarīgām īpašībām, kas turpmāk instinktīvi uzkrāsies un tiks nodotas nākamajām paaudzēm. Te izpaužas analoģija ar Darvina teoriju par konkurences un izdzīvošanas veidu. Par galveno sociālo instinktu Makdugals izvirza instinktu tiekties uz mērķi, tāpēc mērķa vienotība kļūst par cilvēkus apvienojošu spēku grupā. Par vadoni iespējams izvirzīties tam cilvēkam, kuram instinkta izpausmes veids tieksmē uz mērķi ir liels. Šī tieksme izpaužas cilvēka mērķtiecīgā uzvedībā un emociju ekspresijā. Šie ārējie faktori nodrošina visiem pārējiem kopas locekļiem, kuriem ir identiskas instinktīvās tieksmes, iespēju atdarināt vadoni, «saindēties» ar viņa. Viņa pētījumos dominēja tendence izprast sociālās parādības lielās grupās. Sociālās parādības skaidroja ar instinktu starpniecību. Instinkti viņa izpratnē ir pārmantota vai iedzimta sliecība (tieksme), kuras nesējs pievērš uzmanību noteikta veida lietām, jūt emocionālu pacēlumu, ieraugot šo lietu, un noteiktā veidā uz to reaģē. Makdugala veiktā cilvēka sociālo instinktu repertuāra turpmākā analīze lāva viņam izdalīt šādus to veidus: cīņas instinkts, bēgšanas instinkts, dominēšanas instinkts. Šie instinkti kā iekšējie neapzinātie impulsi nodrošina cilvēku visu sociālo mijiedarbību. Viņš izšķir vairīšanās instinktu un ar to saistītās baiļu emocijas; ziņkārības instinktu un izbrīna emocijas; cīņas instinktu un dusmu emocijas; pašpazemošanas un sevis apliecināšanas instinktus un ar tiem saistītās padevības (paklausības) un augstprātības (uzpūtības) emocijas; vecāku instinktu un maiguma emocijas, kā arī grupēšanās (grupā apvienošanās) instinktu. Galvenie instinkti var dažādi savienoties un tas ļauj izskaidrot visas sabiedrības parādības. Tā, piemēram, cīņas instinkts arēji izpaudīsies tādu emocionālo pārdzīvojumu ekspresijā kā bailes, briesmas, agresija, niknums un tādējādi noteiks visu starp-personu mijiedarbību gammu. Bēgšanas instinkts atbilst visiem cilvēka uzvedības veidiem, kas saistīti ar pašsaglabāšanās jūtu izpausmi, dominēšanas instinkts nodrošina cilvēkam tos uzvedības veidus, kas atbilst viņa tieksmei pēc varas, citu pakļaušanas un pārvaldīšanas. Par cilvēka savstarpējās iedarbības mehānismu sabiedrība kļūst «saindēšanās» un atdarināšana. Tieši uz šā mehānisma pamata realizējas katra grupas locekļa instinkti, un tādējādi tiek nodrošināta viņam atbilstošs uzvedības veids. Makdugala hormiskajai paradigmai zinātniskajā vidē bija ļoti lieli panākumi. To apguva tūkstošiem studentu dažādās augstākajās mācību iestādēs. ASV daudzi zinātnieki šo paradigmu izmantoja, lai izskaidrotu tādas sociālās parādības kā agresija, līderība u.с.
Literatūra par šo tēmu
- V.Makdugala lielo grupu hormiska psiholoģija. // Vorobjovs A. Sociāļā psiholoģija: teorētiskie pamati. Eksperimentāls mācību līdzeklis. - Rīga, 2002., 244.-255. lpp.
