Militārā demokrātija

Militārā demokrātija - XX gs. vidū lietots apzīmējums vadonības sabiedrībai, - sabiedrības politiskās organizācijas agrīnā forma laikā, kad saira ģints iekārta un veidojās valsts. Terminu ieviesa H.Morgans (1818.-1881.), norādot, ka šāda sabiedrība bijusi helleņiem Homēra laikmetā (XII-IX gs.p.m.ē.), latīņiem VIII-VI gs.p.m.ē., skitiem, ķeltiem, senajiem ģermāņiem, normaņiem u.c. Militāro demokrātiju raksturo aizvien lielākas varas koncentrēšanās vēlēto vadoņu, karavadoņu un priesteru rokās, pakāpeniski tai pārtopot par mantojamu institūtu. Karošana kļūst par pastāvīgu nodarbi, laupījuma sagādes veidu, bet karadraudze kļūst par priviliģētu grupu, kurai karošana ir pamatnodarbe.

Literatūra

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 275. lpp.