Otrā Rīgas savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība
Otrā Rīgas savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība - uguns kase Rīgā, Krievijas impērijā, paredzēta tiem namīpašniekiem, kuru nami atradās ārpus pilsētas vaļņiem, priekšpilsētās (no 1559. līdz 1812.gadam Rīgas priekšpilsētas nodegušas 8 reizes), kas savu darbību uzsāka 1804. gada 6. decembrī. Biedrības priekšsēdētāju ievēlēja rāte, bet pārējos locekļus – biedru kopsapulce. Administrācija ievēlēta uz 3 gadiem un darbojusies bez atlīdzības. Balss tiesības gan bijušas tikai tiem apdrošinātajiem, kuru īpašuma vērtība bijusi ne mazāka par 2000 dālderiem. Iestāšanāsun izstāšanās brīvprātīga, tikai pirms izstāšanās biedrībā bijis jābūt vismaz 3 gadus. Apdrošināta tikai puse no taksētās īpašuma vērtības, tomēr kadastrā bijusi jāraksta pilna taksētā vērtība. Maksājumi aprēķināti ne no apdrošināšanas summas, bet no kadastrālā svērtības. Iestājoties bija jāiemaksā 1/4% no taksētās vērtības, bet otrajā un trešajā gadā –1/8%. Par turpmākiem maksājumiem jālemj biedru kopsapulcei. Zaudējumu atlīdzībai drīkstēja izlietot ne vairāk kā 3/4 no fondā uzkrātās summas. Ja tās nepietika, izmantoja repartīcijas mehānismu, turklāt no katra biedra ņemot ne vairāk par 5% no apdrošinātā īpašuma taksētās vērtības, t.i., 10% no apdrošināšanas summas. Līdz 1862. gadam repartīcija tika izmantota tikai divas reizes. Zaudējumu atlīdzība bija obligāti jāizmanto ēku atjaunošanai.
Atsaukdamās uz vairākām sūdzībām, valdība 1797. gadā atsūtīja priekšrakstu Rīgas rātei, lai tā iesniedz savus priekšlikumus saistībā ar stāvokli priekšpilsētās. Rīgas rātskungs Bulmerings izveidoja priekšpilsētu iedzīvotāju pārstāvju komisiju, kas ieteikusi dibināt priekšpilsētu uguns apdrošināšanas biedrību. Rāte šo atzinumu pie ēmaņun iesniedza attiecīgu ziņojumu Vidzemes guberņas pārvaldei. 1803. gadā aptiekārs Šilhorns un grāmatvedis Kollins iesnieguši rātei priekšpilsētu ugunsapdrošināšanas biedrības izveides plānu un lūguši rāti aicināt iedzīvotājus iestāties biedrībā. Rāte tam piekritusi, ievietojusi avīzē sludinājumu un noteikusi pierakstīšanās termiņu, kas vēlāk ticis pagarināts. 1803. gada 23. decembrī notikusi interesentu sapulce, kas ievēlēja biedrības administratorus un priekšsēdētāju (Noienkirhenu). Statūtus vispirms apstiprināja Vidzemes guberņas pārvalde, tad vēlreiz Rīgas rāte. Darbību biedrība uzsāka 1804. gada 6. decembrī. Līdz 1858. gadam biedrība bija apdrošinājusi 1141 ēku. 1819. gadā mainīti statūti, paaugstinot iestāšanās maksu no ¼ līdz ½ % no taksētās vērtības, atsakoties no prēmijām un atstājot zaudējumu repartīcijas principu, taču liedzot brīvu izstāšanos. Divus termiņus šo biedrību vadījis Garlībs Merķelis. Pēc ilgstošām asām debatēm 1862. gadā grozīti statūti (biedrus neesot apmierinājis noteikums, ka apdrošināt var tikai pusi no taksētās vērtības, kā arī lielā rātes aizbildniecība). Jaunie statūti biedrību pilnīgi atbrīvoja no rātes aizbildniecības, ieviesa ikgadējas prēmijas, dibināja rezerves fondu, apdrošināja visu taksēto vērtību, paredzēja brīvu izstāšanos. Biedrības statūti tika grozīti arī 1973. un 1902. gados. 1921. gadā biedrība reorganizējās par akciju sabiedrību.
