Paleogrāfija

Paleografija (no gr. παλαιóς, palaiós - "sens" + γράφειν, graphein - "rakstīt") - vēstures zinātnes palīgdisciplīna, kas pēta kas pēta rakstu, rakstu zīmju attīstības vēsturi, kā arī konstatē un pēta rakstību grafisko formu, veidošanas paņēmienus, saīsinājumus u.c. īpašības, attīstības likumsakarības dažādu laiku rakstu pieminekļos. Paleografijas uzdevums ir izzināt rakstības vēsturi, izzināt tekstu, noteikt autoru, sarakstes laiku un vietu, noteikt rakstu autentiskumu. Paleografija pēta burtu un rakstības zīmju (piemēram, hieroglifu) attīstību, īpatnības katrā reģionā, pēta saīsinājumus, pieturzīmes, ciparu rakstību, rakstību rīkus, rakstības materiālus. Atsevišķa paleografijas nozare kriptografija pēta slepenrakstus. Paleografijas intrešu sfērā ietilpst arī ornamentu, ūdenszīmju, formāta un manuskriptu iesiešanas tehnikas pētīšana (XXgs. otrajā pusē ar manuskriptu tehniskās izgatavošanas niansēm sāka nodarboties speciāla palīgdisciplīna - kodikoliģija).

Pats termins radies XVIII gs. Francijā, kad pirmais paleografiju zinātniski sāka pētīt franču zinātnieks B.Monfokons, kurš arī nodalīja paleografiju no diplomātikas kā patstāvīgu vēstures palīgdisciplīnu. Iedala atkarībā no rakstības sistēmas un valodas grieķu, latīņu, slāvu, armēņu, ķīniešu, arābu u.c. paleografijās. Kopējas paleografijas kā tādas nav, lai gan XX gs. vidū daži zinātnieki (francūzis Ž.Mallons, austrietis L.Santitallers, beļģiis F.Mazē u.c.) izvirzīja ideju par visaptverošas paleografijas izveidošanu, kura pētītu visām rakstībām kopējas attīstības likumsakarības. No XX gs. vidus paleografija sāka pētīt visus rakstveida vēstures avotus, neatkarīgi no to izgatavošanas materiāla - t.i. ne tikai tekstus uz pergamenta, papīra, bet arī uz citiem materiāliem, piemēram, uz papirusa, akmens vai bērza tāss (līdz XX gs. vidum ar papirusa izpēti nodarbojās tādas vēstures palīgdisciplīnas kā epigrafika un papiroloģija).

Sekojošas pētniecības pamatmetodes:

• grafiskā analīze (burtu vai rakstības veids);
• detaļu analīze (pieturzīmes, pirmo burtu noformējums, cipari);
• materiālu analīze (pergaments attiecas uz vēlāku laiku, ūdenszīmes pēta filigrānisti).

Paleografijā izmanto arī citu zinātņus nozaru, piemēram, filoloģijas (analizējot valodas īpatnības), diplomātikas (analizējot saturu, stilu, dokumenta vēsturi), mākslas vēstures, ķīmijas, fizikas atziņas un metodes.

Ieteicamā literatūra

• Bernhard Bischoff. Latin Palaeography: Antiquity and the Middle Ages, Cambridge University Press, 1989
• E. A. Lowe. Codices Latini Antiquiores: A Palaeographical Guide to Latin Manuscripts Prior to the Ninth Century, Clarendon Press, 1972
• Sir Edward Maunde Thompson. An Introduction to Greek and Latin Palaeography. Clarendon Press, 1912
• R. Marichal, “Paleography” in New Encyclopaedia New York: Gale-Thomson, 2003, Vol.X, p. 773.
• Robert P. Gwinn. "Paleography" in The Encyclopaedia Britannica, Micropaedia, Vol. IX, 1986, p. 78.
• Fernando De Lasala. Exercise of Latin Paleography. Gregorian University Rome, 2006
• Schrift und Schriftlichkeit. Ein interdisziplinäres Handbuch internationaler Forschung. Hrsg. v. Hartmut Günther u. Otto Ludwig. =Writing and Its Use. An Interdisciplinary Handbook of International Research. 2 Bde. Handbücher zur Sprach- und Kommunikationswissenschaft. Bd 10. de Gruyter, Berlin-New York 1994-1996, ISBN 3-11-011129-2, ISBN 3-11-014744-0
• Karin Schneider: Gotische Schriften in deutscher Sprache. I. Vom späten 12. Jahrhundert bis um 1300. Textband. Tafelband. Wiesbaden, Reichert Verlag 1987, ISBN 3-88226-281-8.
• Karin Schneider: Paläographie und Handschriftenkunde für Germanisten. Eine Einführung. Tübingen, Max Niemeyer Verlag 1999, ISBN 3-484-64007-3.
• Bernhard Bischoff: Paläographie des römischen Altertums und des abendländischsen Mittelalters, Berlin, Erich Schmidt Verlag 2004 (3., unveränderte Auflage), ISBN 3-503-07914-9.

Resursi internetā par šo tēmu

• История шрифта (krievu val.)
• Virtual Library Geschichtliche Hilfswissenschaften der Uni München; Sektion Paläografie (vācu val.)
• Studienprojekt an der Uni Heidelberg zum Thema Neidhart, Buchkunde, Buchmalerei und Handschriftenkunde; Forschungsproblematisierung, Kommentiertes Literaturverzeichnis, Zeitstrahlen usw. (vācu val.)