Partija
No ''Vēsture''
Partija jeb politiskā partija (an. Political party, vc. Politische Partei, kr. Политическая партия) - politiska organizācija, kurā apvienojušies kādas valsts iedzīvotāju daļa, lai uz politisko mērķu kopības pamata veiktu politisko darbību, piedalītos vēlēšanu kampaņās, izvirzītu deputātu kandidātus valsts un pašpārvaldes institūcijās (ja to pieļauj konkrētās valsts likumdošana), lai iesaistītos valsts pārvaldes institūciju darbā, vadītu deputātu darbību parlamentā un pašvaldībās un ar to starpniecību īstenotu savu programmu; t.i. organizācija, kurai ir sava sabiedrības uzbūves un funkcionēšanas koncepcija (ideoloģija) un kuras pārstāvji publiskajā sfērā un, ja tas ir iespējams, sabiedrības pārvaldes institūcijās pauž šīs grupas intereses, kā arī organizē šo interešu īstenošanu. Katram noteiktam vēsturiskam posmam ir raksturīgs savs partiju modelis. Literatūrā tiek minēti vairāki partiju modeļi, kas nomaina viens otru, mainoties iekšpolitiskajai situācijai valstī:
- Elitāra partija - Eiropā sākot no XIX gs. vidus, līdz XX gs sākumam, pilsoniskās partijas veidojās kā elitāras politiskas organizācijas, kuras pildīja noteiktas prasības ierobežota vēlētāju skaita apstākļos. Šādas partijas pamatuzdevums bija aizstāvēt šauras grupas intereses, kur partiju līderi pārstāvēja ne tik daudz noteiktas sabiedrības daļas intereses cik valsts intereses, jo paši piedalījās un ieņēma nozīmīgu lomu valsts pārvaldē. Tās bija pārstāvniecības, kas ietvēra sevī gan valsts un noteiktas, šauras sabiedrības daļas intereses. Pie šī modeļa būtu jāpieskaita arī slēgta tipa partijas. Pirmā šīs organizācijas pazīme ir tās ierobežotā daba, jo partija sastāv no neliela biedru skaita, kuru ietekme un iekšējā vienotība padara šo organizāciju labi organizētu un vienotu.
- Kadru partija - elitāras partijas izveidoja priekšnosacījumus tipiskai kadru partijai, kura varēja arī nepārstāvēt eliti, taču arī šajā organizācijā galveno lomu ieņem partijas līderi un to prasme organizēt partijas darbību.
- Masu partija - no XIX gs. otrās puses līdz pat XX gs. 60. gadiem, palielinoties sabiedrības vēlēšanu tiesībām, visā Eiropā veidojās masu partijas. Svarīgs elements ir ideoloģija. Industrializācijas perioda un vēlēšanu tiesību palielināšanas laikā masu partija kļūst par vienotājposmu vai saikni starp sabiedrību un valsti. Šo partiju politiskie uzdevumi ir opozīcija pie varas esošai elitei, un sociālo reformu realizācija, kas tiek panākta ar daudzu sabiedrības sektoru un pilnvarotu līderu starpniecību. Tā ir tipiska pilsoniskas sabiedrības pārstāvniecība, kuras uzdevums ir valsts politikas ietekmēšanā ilgtermiņā līdz vēlamo rezultātu sasniegšanai. Partijas atbalstītāju vienotājs ir netik daudz harismātiski līderi, cik ideoloģija un ticība no tās izrietošajiem mērķiem.
- Universālā partija (Catch – All) - parādās pēc II Pasaules kara. Pāreja uz šo modeli raksturīga tieši kreisajām masu partijām, kuras pārorientējās uz masu interešu pārstāvēšanu valsts pārvaldē nevis opozīcijā, pārstāvot tikai strādnieku šķiras, bet nu pārstāvot arī vidusšķiru intereses. Lēmuma pieņemšanas process notiek pēc top down principa. Partijas biedri ir partijas elites organizēti pārstāvji, kas darbojas jau kā starpnieki starp sabiedrību un valsti. Tāpat kā masu partijas modelī, universālā partija cenšas ietekmēt valsts politiku, taču jau daudz savtīgāku mērķu realizēšanai, lai attaisnotu sava pragmatiskā patērētāja intereses. Partijas mērķi tiek veidoti, kampaņveidīgi un īstermiņā. Partijas finansu resursi tiek iegūti no visiem iespējamiem avotiem.
- Karteļa partija - parādās XX gs. otrajā pusē. Arī programātiski pārstāv dažādus sabiedrības slāņus, taču līderi jau ir profesionāli politiķi (bieži nāk no "politiķu dinastijām", kurās tā ir profesionāla nodarbe vairāku paaudžu garumā). Šāda modeļa partijas iekšienē eksistē līderu vienošanās noteiktu politisku mērķu sasniegšanā un kampaņu veidošanā. Raksturīgi valsts piešķirti komunikācijas kanāli, kā arī daļējs valsts finansējums, jo mazais biedru skaits nenodrošina partiju ar nepieciešamajiem līdzekļiem. Pie tam rezultātu sasniegšanai tiek izmantota arī profesionālu polittehnologu palīdzība, kuri var arī nebūt partijas biedri. Savukārt vēlētāji nevis līdzdarbojas partijā, bet balso par to.
Literatūra par šo tēmu
- Krēsliņš Uldis. Latviešu pilsonisko partiju veidošanās un attīstība 1917.-1918. gadā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2005. Nr.4., 46.-62. lpp.
- Uldis Krēsliņš. Latviešu pilsonisko partiju ideoloģija un tās attīstība 1917.–1920. gadā. Partiju spektrs. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2012. Nr.1., 69.-91. lpp.
- Mair Peter, Kirchheimer Otto. Catch- all Party. The West Europien party System. - Oxford University, 1989
- Benoit K., Laver M. Party policy in modern democracies. - Routledge: London, 2006
- Caprara G. V., Barbaranelli C., Zimbardo P. Personality profiles and political parties. // Political Psychology, 1999, 20, 175–197.
